No 5 zirņiem piešķiru

Romānu “Zvaigžņu dāvātāja” biju iesākusi lasīt krievu valodā pirms apmēram diviem gadiem, taču lasīšana rīderī (e-book reader) man nešķita pietiekami ērta, tāpēc, izlasījusi vien ceturto daļu, romānu pametu. Iespējams, ka lasīšana krievu valodā neritēja tik raiti kā dzimtajā valodā, un arī grāmatas sākumdaļā aprakstītie notikumi nešķita pārāk saistoši, kaut izlasīto es samērā labi atcerējos pat pēc tik ilga laika. Taču, ieraugot šo romānu grāmatnīcas plauktā latviešu valodas tulkojumā, bez liekas apdomāšanās nopirku. Un nenožēloju.

Grāmatu caurvij divas galvenās varones – brīvdomātāja Mārdžerija un nelaimīgi precējusies Alise. Viņas ap sevi pulcē vairākas sievietes, kļūstot par ceļojošajām bibliotekārēm un kopīgi iesaistoties cīņā par sieviešu līdztiesībām. Autore lasītāju iztēlē izvadā pa Kentuki kalnaino apvidu, kur katru dienu, neskatoties uz laikapstākļiem, vairākas stundas jājot, pavada bibliotekāres cēla mērķa labad -, lai apkaimes iedzīvotājiem piegādātu grāmatas un žurnālus.

Neskatoties uz dažādiem starpgadījumiem, šī grāmata izstaro labestīgu auru, parādot, kā draudzība palīdz visām “grāmatu meitenēm” atbrīvoties no aizspriedumiem un kļūt drosmīgākām.

Romāns balstīts uz patiesiem notikumiem. No 1935. līdz 1943. gadam Amerikas Savienotajās Valstīs darbojās Ceļojošo bibliotēku programma.

 

Citāti

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

Romāns apraksta kādas sievietes dzīvi, sākot no bērnības; pa gadiem. Tik perfekts sievietes pasaules redzējums man neļāva noticēt, ka grāmatas autors ir vīrietis. Domāju, ka romānu uzrakstījusi sieviete ar vīrišķīgu pseidonīmu. Tomēr google pārliecināja, ka man nav taisnība.

Neteikšu, ka grāmata jau no paša sākuma šķita interesanta. Īpatnēja gan. Savdabīgi veidoti teikumi ar neskaitāmiem semikoliem aizņēma pat veselu lappusi. Īpaši nemeklēju garāko teikumu, bet tas varētu būt 39. un 40. lappusē. Te vienā teikumā izkārtojušies 294(!) vārdi.

Īpašu pievilcību romāns manās acīs sāka iegūt tikai sākot no 81. lappuses, kad atklājās, ka galvenā varone Betija nenoveco. Kā tas ir, ka iekšēji noveco, bet ārēji – nē? Kādas ir sajūtas, un kā tevi uztver apkārtējie, ja piecdesmit vai sešdesmit gadu vecumā izskaties kā trīsdesmitgadniece? Nelasījušam romānu nesaprast, kāpēc Betija savu mūžīgo jaunību uztvēra kā sodu.

Autors mēģina apslāpēt sieviešu kvēlāko vēlmi – vienmēr būt jaunavīgai un nenovecot. Viņš mēģina mūs mierināt un pārliecināt, ka noveco itin viss, un tas ir pilnīgi normāli, un tas ir arī skaisti.

Ar savu eleganto franču šarmu grāmata līdzinās Žana Pola Didjēlorāna romānam “Lasītājs vilcienā 6.27”.

 

Citāti par skaistumu un novecošanu

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

Uzraksts uz grāmatas 1. vāka “Pasaules bestsellers” ir pārāk skaļi teikts. Grāmatas nosaukums daudzsološs, bet saturs pavājš. Toties ir padomāts par pircēja pievilināšanu, jo uz grāmatas vāka koši sarkanā krāsa piesaista uzmanību, kā arī burti un daži attēli izcelti ar lakas pārklājumu. Tas pircējā rada pārliecību, ka grāmata varētu būt ar glanci.

Romāns stāsta par trim sievietēm, kurām vienā dienā iekrīt dzimšanas diena. Katra sieviete savā dzimšanas dienā izbauda emocionālu pārdzīvojumu, kas ietekmē ne tikai viņas turpmāko gadu, bet arī dzīvi.

Kalija savā 50-tajā dzimšanas dienā tiek nodota un tādēļ viņai nākas atgriezties pagātnē.

Sema savā 40-tajā dzimšanas dienā saņem brīnumu, ko gaidījusi daudzus gadus, taču šis brīnums viņā rada depresīvas domas.

Džindžera savā 30-tajā dzimšanas dienā saprot, ka ne viss ir balts, kas izliekas par baltu, un ne visi ir draugi, kas izliekas par draugiem.

Man kā lasītājai radās sajūta, ka autore vispirms uzrakstījusi atsevišķu stāstījumu par katru sievieti un tad šo stāstījumu sagriezusi vairākās daļās, sajaucot tās savā starpā un liekot lasītājam notikumu aprakstos lēkāt no sievietes uz sievieti. Ilgi gaidīju intrigu, vai viņas kaut kādā ziņā būs saistītas. Gandrīz grāmatas noslēgumā to sagaidīju. Ļoti banāla sagadīšanās, ka vienā laikā un vietā satiekas trīs sievietes, kurām dzimšanas diena iekrīt vienā un tajā pašā dienā un kurām ir tik precīzi apaļš gadu skaits – 30, 40 un 50.

Uz grāmatas pēdējā vāka Millija Džonsone (arī sieviešu romānu rakstniece) uzrakstīja atsauksmi: “Es izbaudīju katru šīs grāmatas lappusi!” Absolūti nepiekrītu. Mana atsauksme skanētu šādi: “Mani garlaikoja katra šīs grāmatas lappuse!” Kaut gan jāatzīst, ka Džindzera bija vienīgā no visām trijām sievietēm, kas man simpatizēja un izraisīja interesi. Visgarlaicīgākais stāstījums bija par Semu. Brīžiem radās vēlēšanās šīs lappuses pāršķirt.

 

Citāti

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

Kara tēma mani nekad nav saistījusi, taču grāmatnīcas pārdevēja spēja pārliecināt, ka romāns ir ļoti spēcīgs. Iesāku lasīt pirms dažiem mēnešiem, taču attālinātais skolas darbs paņēma visu brīvo laiku, tāpēc nekas neatlika, kā gaidīt vasaras atvaļinājumu, jo tādai smagai tēmai jābūt arī atbilstošam noskaņojumam. Šo grāmatu nevar lasīt pa maziem fragmentiņiem pirms gulētiešanas. Ja to iesāk lasīt, nāksies vienā rāvienā iziet cauri līdz pat pēdējai lappusei. Jāatzīst, ka šo mēnešu laikā pilnīgi skaidri atcerējos izlasīto 100 lappušu saturu, jo savā galvā biju uzbūrusi filmu. Un tas jau ir rādītājs, jo mēdz būt grāmatas, kas pirmajā mirklī šķiet labas, bet pēc dažām nedēļām to saturs jau piemirsies.

Romāna galvenās varones ir divas māsas – Vianna un Izabella. Tās šķir desmit gadu starpība, bērnības aizvainojumi un krasi dažādie raksturi. Jaunākā māsa Izabella ir impulsīva, strauja un pārdroša, taču Vianna – nosvērta, mātišķa un varētu pat teikt – pakļāvīga. Kad sākas Otrais pasaules karš, tēvs 18 gadus veco Izabellu no Parīzes aizsūta pie māsas, kas kopā ar vīru un astoņus gadus veco meitiņu dzīvo netālu no pilsētas Karivo. Savstarpējās nesaskaņas kārtējo reizi abas māsas šķir, - tās izvēlas atšķirīgus ceļus, tomēr līdzīgus, jo katra savādāk cīnās par izdzīvošanu, par savu zemi, par cilvēku dzīvībām. Taču karš dara savu postošo darbu, un rakstniece lasītāju meistarīgi izvada cauri šiem smagajiem kara gadiem, pie vienas reizes salīdzinot, kādas abas māsas bija pirms kara un kādas viņas kļuva kara laikā. Vai piepildīsies meiteņu mātes teiktais, ka “kādu dienu viņas kļūs par labākajām draudzenēm, jo laiks savienos viņu dzīves”?

Domāju, ka romānu novērtēs tie, kam patikuši Rūtas Šepetis darbi “Starp pelēkiem toņiem” un “Jūras sāļums”.

 

Citāti par karu

Turpinājums ...