Skolēnu dziesmu un deju svētku (ne)gājiens

No laukiem atgriezos vakar, jo šorīt gribēju braukt uz svētku gājienu. No rīta pulksten 7-os piezvanīja dēla drauga mamma un pateica, ka gājiens atcelts. Domāju, ka laikapstākļu dēļ, jo ārā stipri lija. Tā arī paliku gulēt. Tikai vēlāk uzzināju, ka gājienu atcēluši tāpēc, ka vakardienas ģenerālmēģinājumā viens pēc otra ģībuši bērni. Kaut arī gājiens oficiāli tika atcelts, tas tomēr noticis (nedaudz gan haotiski). Piedalījās kolektīvi, kas vēlējušies.

Šodien sabiedrībā sacelta ažiotāža, kas tad bijis par iemeslu, kā dēļ bērni sestdienas ģenerālmēģinājumā ģībuši. Kopumā mediķi Mežaparkā esot palīdzējuši 500 bērniem. Es vairāk sliecos uz to, ka bērni nebija kārtīgi paēduši un izgulējušies.

Par ēšanu. Var jau būt, ka viņus baroja labi, bet ir daudz iemeslu, kāpēc bērni nebija paēduši: no rīta pēc pamošanās tik agri nav pieraduši ēst; negaršoja; pirms ēdienreizes vēderus bija piepildījuši ar saldumiem un sāļumiem.

Par gulēšanu. Mazajiem bērniem jāguļ vismaz 8-9 stundas, bet pusaudžiem – 7-8 stundas. Kurš normāls bērns, būdams prom no mājām, ies gulēt pulksten 21.00, lai kārtīgi izgulētos, jo no rīta jāceļas ap pulksten 6-iem? Gribas taču patrakot. Pie tam aizmigt liedz svešā vide, neērts piepūšamais matracis, nevēdināta telpa un blakus gulētāju radītais troksnis. Tie, kuri nav dzīvojuši nometnēs, šīs pārmaiņas var uztvert pārāk emocionāli. Pie tam 6-7 dienas prom no mājām rada ilgas pēc tām. Līdz ar to stresu un nogurumu.

Kad iepriekš uzzināju gājiena sākuma laiku – pulksten 9.00, nodomāju, ka organizatori ir aptrakuši. Kurš cilvēks savā brīvdienā būs spējīgs tik agri piecelties, lai dotos skatīties gājienu. Un, ja nu jābrauc no tālākām Latvijas pilsētām, tad jāceļas pirms 6-iem. Un kā ar bērniem? Vakarā viņiem tik grūts koncerts, bet uz gājienu jāceļas ap pulksten 7-iem? 

Uzskatu, ka nebija pārdomāta organizatoriskā puse, jo bērni nedēļas garumā jutās pārslogoti. Galu galā braukšana pa pilsētu autobusā un nīkšana, gaidot mēģinājumus, arī nogurdina.

Sportiskie vecāki

Kamēr dēls ar drauga ģimeni aizbraukuši uz Skolēnu dziesmu un deju svētku noslēguma koncertu Mežaparkā, bet meita ar draugiem tusējas dārzā, abi ar vīru, palikuši divvientulībā, nolēmām izbraukt ar riteņiem pa mežu. Mežā satikām meitas draudzenes abus vecākus nūjojam. Lūk, kā - bērni priecājas, bet viņu vecāki tikmēr sporto.

Dzirdēt un nedzirdēt

Šodien dēlu vedu uz Latvijas Bērnu dzirdes centru. Jau 10 gadus turp dodamies divas reizes gadā, lai pārbaudītu, vai dēlam augot, nekļūst sliktāk. 3 gadu vecumā pavisam nejauši tika atklāts, ka dēls ar vienu ausi ir vājdzirdīgs (gandrīz nedzird). Toreiz tam negribēju ticēt, jo nesasniedzis divu gadu vecumu un nemācēdams vēl runāt, viņš varēja diezgan precīzi nodungot savas mīļākās tautasdziesmas „Kumeliņi, kumeliņi” melodiju. Izrādās, ka muzikālā dzirde no parastās dzirdes nav atkarīga.

4-u gadu vecumā muzikālā audzinātāja ieteica piedalīties mazo vokālistu konkursā “Cālis”. Pilsētas konkursā viņš ieguva 2. vietu, bet rajona mērogā – 1. vietu. Toreiz žūrijas komisiju pārstāvēja vokālās grupas “Dzeguzīte” vadītāja Daila Martinsone. Kad uzzināju par dēla uzvaru, nevarēju valdīt prieka asaras. Tas bija tik emocionāli un negaidīti. Mans dēls, kurš nav apmeklējis vokālo studiju un pie tam ar vienu austiņu gandrīz nedzird, tiek uzaicināts piedalīties pusfinālā un tiks filmēts televīzijā.

Lai nākotnē dēlam nerastos kompleksi attiecībā uz dzirdi, 5-u gadu vecumā aizvedu uz mūzikas skolu. Šobrīd viņš spēlē vijoli, klavieres, marimbu, ksilafonu un bungas. Paspējis piedalīties divās filmēšanas reizēs TV bērnu muzikālajā raidījumā “Brīnumskapis”. Vienu reizi spēlēja kopā ar vijolnieku ansambli, bet otro reizi – ar instrumentālo ansambli.

Visvairāk priecājos par dēla sasniegumiem šī gada pavasarī, jo IV Latvijas Mūzikas olimpiādē Vidzemes reģionā savā vecuma grupā ieguva 3. vietu. Un skolas izlaidumā no trīs klašu grupu zēniem viņš vienīgais dziedāja vokālajā ansamblī.

Lielākā daļa klasesbiedru un draugu vēl joprojām nezina, ka dēlam ir dzirdes problēmas. Domāju, ka esmu darījusi pietiekami daudz, lai dēlā radītu pārliecību, ka ar viņa dzirdi viss ir labākajā kārtībā.

Izklaide

Pēc Dzirdes centra apmeklējuma vienmēr braucam uz ģimenes izklaides centru “Go planet”. Šobrīd tas tiek rekonstruēts, tāpēc es, vīrs un dēls braucām uz t/c “Alfa” kinoteātri skatīties multeni “Minioni” (atsauksmes lasīt šeit). Māsa atteicās no šī ģimenes pasākuma, jo viņai pienācis tāds vecums, kad kauns citiem redzot skatīties multenes (mājās gan var).

Ar vīru nolēmām, ka abi divi uz kinīti skatīties multenes brauksim pat tad, kad bērni to vairs nevēlēsies.

Pilna māja

Pie bērniem bija atnākuši vairāki draugi. Viņi cepa pankūkas un darbojās ar datoriem. Lai nemaisītos pa kājām, nolīdu savā istabā un rakstīju. Rezultātā sapratu, ka man pat patīk tas, ka aiz durvīm dzirdami bezrūpīgie jauniešu smiekli. Vai tas nozīmē, ka esmu noilgojusies pēc skolas un saviem skolēniem?

Dažādas paaudzes, dažādas gaumes

Abas ar meitu braucām uz “Alfu” un “Dominu” šopingot. Līdzko iegājām lielveikalā, katra aizgājām uz savu pusi. Man nepatīk staigāt pa tiem veikaliem, kurus iecienījusi meita. Kā teikt - dažādas paaudzes, dažādas gaumes. Lai nebūtu tā, ka viņa nopērk cenai neatbilstošas kvalitātes apģērbu, norunājām, ka izvēlētās drēbes nodos pie kases. Kad visus tīkamos veikalus būs izstaigājusi, sazvanīsimies, un tad viņa man atrādīs savu izvēli. Esmu diezgan kritiska attiecībā uz apģērbu. Piekasos gan pie auduma, gan pie šūšanas kvalitātes. Tas tādēļ, ka 30 gadus esmu pati sev šuvusi drēbes, tāpēc pārzinu visas nianses. Būtisks apģērba izvēlē, protams, ir arī modelis. Esmu ievērojusi, ka gadu no gada tiek piedāvāti gandrīz vienādi modeļi, un pie tam lētākā gala veikalos pārsvarā dominē neitrālie toņi, tas ir, balts, pelēks, melns. Arī vasaras kolekcijai.

Tikai ar gadiem saproti, ka labāk nopirkt vienu kvalitatīvu un dārgu apģērbu, nevis to pašu naudas summu iztērēt uz daudziem lētiem un nekvalitatīviem apģērbiem. Diemžēl jaunieši domā citādāk. Kā teikt - dažādas paaudzes, dažādas gaumes.

Apburtais loks

Vēl pirms dažiem gadiem atļāvos ik nedēļu nopirkt vairākas grāmatas. Vislielākie lasītāji bija mani bērni. Taču pēdējā laikā (arī šodien), no grāmatnīcas aizgāju tukšām rokām. Tam nav nekāda sakara ar ģimenes budžetu. Manā skatījumā grāmatas ir kļuvušas pārāk dārgas. Ja kādreiz, piemēram, par jauniešu grāmatu tika maksāti 5 vai 6 lati, tad tagad cena uzkāpusi līdz 10 eiro un pat vairāk. Ir gadījies iegādāties dārgu, skaisti izreklamētu, bet nebaudāmu grāmatu, tāpēc esmu kļuvusi piesardzīgāka. Regulāri eju uz veikalu pārlapot un turpat uz vietas palasīt jaunākās grāmatas, lai zinātu, kuras no tām pirkšu, kad būs atlaides. Protams, ka ir izņēmumi. Gadās grāmatas, kuras esmu pirkusi, neskatīdamās uz to cenu, jo zinu, ka tās ir labas.

Pēdējo gadu laikā grāmatniecības nozare iestrēgusi apburtajā lokā. Grāmatas dārgas, tāpēc tās tiek mazāk pirktas. Tā kā grāmatas tiek mazāk pirktas, to tirāža ir neliela (labi, ja daži tūkstoši), bet par grāmatu ražošanu jāmaksā, tāpēc cenas ir augstas. Vēl var pieminēt, ka grāmatas cenā iekļauti vairāki maksājumi: autoratlīdzība, tulkojums, maketēšanas izdevumi, drukāšana tipogrāfijā, transports, tirdzniecības uzcenojumi. Pieņemu, ka vēl ir kāda vienība, kuru neesmu uzskaitījusi. 

Sāļā tēja

Vīrs vakarpusē man pagatavoja tēju. Kad iedzēru malku, sajutu sāļu piegaršu. Izrādās, ka vīrs autopilotā tējā iebēra ½ tējkarotes sāls (sāls un cukura trauki uz virtuves galda atrodas viens otram līdzās).

Jau gadiem ilgi esmu pieradusi tēju dzert bezgaršīgu, jo cukuru nelietoju. Pēc šī pārpratuma secināju, ka sāls un cukura garšu attiecības ir atšķirīgas. Ja tēja ar ½ tējkaroti sāls izraisa pretīgumu, tad tēja ar ½ tējkaroti cukura drīzāk šķiet ne pārāk salda. Domāju, ka cukurs pretīgumu izraisītu (vismaz man) tikai tad, ja tējā būtu iebērtas 3 un vairāk cukura tējkarotes.

Sagadīšanās vai brīdinājums

Rīt mēs dodamies ilgi gaidītā ceļojumā uz Norvēģiju. Tā vien šķiet, ka kāds augstāks spēks to nevēlas, jo pēdējās dienās visi četri pēkšņi kļuvām neveikli. Aizvakar es nokritu no riteņa un sasitu ceļgalu. Sāp. Dēls tajā pašā dienā, spēlējot basketbolu, nokrita un sasita augšstilbu. Tagad uz tā ir milzīgs 10 cm (!) garš zilums. Vakar pa dienu meita divas reizes nokrita, paslīdot ar botām uz mitras virsmas. Savukārt tētis vakar vakarā pamatīgi atsita kreisās kājas mazo pirkstiņu. Šodien puse pēdas sarkanīgi violeta un gandrīz neviena kurpe neder. Vakarā aizbraucām uz poliklīniku. Stāvot aiz ārsta durvīm un gaidot vīru, pamatīgi nervozēju. Apsvēru variantu, ko darīt, ja nu gadījumā viņš nedrīkstēs braukt. Ķirurgs uztaisīja rentgenu. Mazais kājas pirkstiņš salauzts, bet ģipsis nav jāliek. Divi pēdējie pirksti jāsatin kopā ar plāksteri. Lieliski! Tādi apdauzīti mēs rīt brauksim staigāt pa Troļļu kalniem.