Kāpēc rakstu zirni?

Bieži vien skolotājs savas zināšanas neizmanto pilnībā, jo lielākā skolēnu daļa nespēj uztvert stāstījumu, vai arī viņiem tas nemaz neinteresē. Pēc tam vecākiem rodas priekšstats, ka bērns neko nav iemācījies, jo stundas pasniedz viduvējs skolotājs. Tam seko vecāku uzbraucieni un pamācības, kā būtu jārīkojas un kādus vērtējumus būtu jāizliek. Beigās sanāk, ka skolotājs ir kā tenisa tīkls, pret kuru atsitas gan bērnu, gan viņu vecāku raidītās bumbiņas.

Sabiedrība ir nonivelējusi skolotāju kā personību, tāpēc, rakstot mājas lapu, es patiesībā mēģinu lauzt radušos priekšstatus, ka šobrīd par tik mazu algu skolā palikuši strādāt tie, kuri citā vietā nespēj atrast darbu. Tā nav taisnība. Tāpat nav taisnība, ka par skolotāju var strādāt jebkurš.

Sniedziņš

“Uzsniga sniedziņš balts. Balts kā vissmalkākie milti…” Tikai žēl, ka tie milti bija slapji un kūstoši.

Prezentācija

21. decembrī vadīšu kursus Kuldīgas novada vizuālās mākslas skolotājiem, tāpēc lielākā dienas daļa pagāja, gatavojot prezentācijas materiālus.

Kas noticis?

Pēdējā vizuālās mākslas stunda šajā semestrī. Tā kā vērtējumi jau izlikti, zināju, ka skolēnus nebūs iespējams piespiest kaut ko zīmēt, tāpēc piedāvāju iziet ārā pastaigāties līdz pilsētas centram. No sešām klasēm manu ideju atbalstīja tikai viena. Biju izbrīnīta, jo tik reti gadās visiem klases biedriem kopīgi pabūt ārpus skolas telpām. Un tad vēl šo izdevību palaiž garām.

Atceros, ka manā skolas laikā zēni pat speciāli bojāja klases durvju atslēgu, lai tik stunda varētu notikt ārpus skolas. Vairākas reizes mācījāmies estrādē uz soliņiem. Tas bija tik forši!

Laika tecējums

No rīta pirms pulksten 7-iem aizvedu bērnus uz staciju. Pēc tam sakopu dzīvokli. Ap pulksten 9-iem uznāca miegs, tāpēc nolēmu uz dažām minūtēm atgulties… Pamodināja dēla zvans. Viņš lepni paziņoja, ka sēž vilcienā, lai brauktu mājup no skolas. Tikai tad sapratu, ka dažu minūšu vietā esmu nogulējusi vairākas stundas.

Cilvēks kā flīģelis

Vakarā Jaunajā Rīgas teātrī noskatījos izrādi “Peldošie – ceļojošie” (skat. recenziju šeit). Saturs, manā skatījumā, nekāds, bet aktieru izpildījums fantastisks. Tomēr visvairāk mani pārsteidza scenogrāfija, jo pa skatuvi līdz ar personāžiem gluži kā piedēklis vai blakusvāģis, tika stumdīti lieli, melni flīģeļi. Kā metafora tie raksturoja cilvēka būtību. Flīģeļa izliektā forma – aristokrātiskā elegance; taustiņu radītās skaņas – cilvēku emocijas; klavieru āmuriņu sitieni – sirdspuksti; slēpšanās iekšā flīģelī - ieiešana sevī; flīģeļa izjaukšana – nespēja kontrolēt savas emocijas (iziešana ārpus rāmjiem). Bet visspilgtāk man atmiņā paliks personāžu deja kopā ar flīģeļiem. Tas izskatījās tik sirreāli. Un viegli.

Mājās vairākkārtīgi klausījos internetā atrasto izrādes galveno melodiju. Klavierspēle un balss izpildījums līdzinās gaisīgam plīvuram. Radās vilinoša vēlme šo melodiju pašai pamēģināt izspēlēt uz klavierēm.

Pateicība

Biju patiesi pārsteigta, kad skolas svinīgajā “Svētrīta” pasākumā man tika pasniegtas divas pateicības. Pirmo reizi vairāk kā 10 gadu praksē tādā veidā publiski tika pateikts paldies. Vai es par to priecājos? Publisks pagodinājums nav bijis mans mērķis, tāpēc uztvēru to mierīgi. Pēc principa: “Saņēmu un aizmirsu”. Lielāks prieks un gandarījums būtu tad, ja sasniegtu tos mērķus, kurus šobrīd esmu izvirzījusi kā primāros.

Grāmatvedība

Nokārtoju ieskaiti grāmatvedībā un saņēmu apliecību. Ja pirms kursu uzsākšanas domāju, ka paralēli skolotājas darbam piestrādāšu par grāmatvedi, tad tagad skaidri zinu, ka to nevēlos darīt. Nav vairs tas vecums, kad pienākuma pēc spētu sevi lauzt. Man nepieciešams radošums un brīvība, bet grāmatvedība to nespēj sniegt.