Piektdienas talka

Daudzstāvu mājas pagalmā izrakām veco, satrunējušo koka beņķi. Pirms vairāk kā 10 gadiem, kad tas tika uzstādīts, kopā ar bērniem nokrāsojām. Diemžēl visam šai pasaulē atvēlēts savs laiks.

Pareģojums

Dzeguze nokūkoja 16 reizes. Teicu vīram, ka nebūtu slikti nodzīvot nedaudz ilgāk. Dzeguze laikam dzirdēja. Pēc dažām minūtēm klāt piemeta vēl 5 gadus.

Parasta darbadiena

Pirms divām dienām ciemojoties Bauskā, safotografēju ap 300 bilžu. Šodien vairāku stundu garumā tās šķiroju, veidojot prezentāciju novada skolotājiem. 

Matemātika

Nebija sajūta, ka svētdiena, jo abi bērni agri no rīta aizbrauca uz Valsts atklāto matemātikas olimpiādi. Meita pieskatīja 5. klases skolēnus, bet dēls piedalījās. Oficiālais rēķināšanas laiks 5 astronomiskās stundas – no pulksten 10.30 līdz 15.30. Dēlam pietika ar 2-ām stundām. Kad viņš ar vilcienu jau bija atbraucis mājās, meita vēl joprojām pieskatīja pēdējo piektklasnieku.

Whatsappā pajautāju: “Kad brauksi mājās?”

Meita atrakstīja: “Viens bērns iestrēga.”

Es: “Tu pati 5. vai 6. klasē rēķināji līdz pat pulksten 15”.

Meita: 

Pēdējais sniegs

Kurzemē un Latgalē sniga. Dēls teica, ka no rīta arī Rīgā nedaudz snidzis. Vai tiešām pasteidzos ar ziemas riepu nomaiņu? Citus gadus riepas nemainīju līdz pat maija svētkiem, jo esmu piedzīvojusi reizi, kad Latgalē uzsniga maija sākumā.

Spontānisms vistu kūtī

Vakar izglītības ministrs presei izteicās, ka ideja par mācību gada pagarināšanu un trešās sporta stundas ieviešanu bijusi spontāna. Nesaprotu, kā cilvēks, kuram uzticēts tik atbildīgs amats, var atļauties publiski bārstīties ar savām spontānajām idejām, pēdējā mēneša laikā satracinot visus Latvijas izglītojamos un pedagogus.

Šodien izglītības ministrs ar milzīgu pompu paziņoja, ka pedagogiem no 1. septembra par 62% tiks palielinātas algas. Neticu. Tur noteikti slēpjas kaut kādi zemūdens akmeņi, par kuriem uzzināsim oktobra sākumā, saņemot algas lapiņu. Bet galveno ministrs jau izdarījis. Visa sabiedrība tagad informēta par milzīgo algas pielikumu. Gadījumā, ja valstij neizdosies uz 1. septembri sameklēt papildus līdzekļus (kā tas bijis visas iepriekšējās reizes), sabiedrība tik un tā būs pārliecināta, ka pedagogi pelna tūkstošus. Bet pedagogi atkal tiks mierināti, jo izrādīsies, ka ideja par algas pielikumu radusies spontāni.

Šī izmisīgā darbošanās man atgādina vistu kūti, kad vista pirms olas dēšanas kladzina, visiem ziņodama svarīgo vēsti un tekalē, meklēdama vietu, kur notupties. Bet beigās izrādās, ka olu izdēt nemaz nevar.

Pirmās zivis

Vīrs visu dienu makšķerēšanas gaidās. Veikalā nopirka pludiņus, šķiroja āķus, sēja auklas un vārīja zivīm piebarojumu (tajā mirklī gan domāju, ka man tiek gatavotas pusdienas).

Atnesa mājās piecas raudas. Divas maisā vēl lēkāja, tāpēc meita virtuves izlietnē ielēja ūdeni un abas zivis tajā ielaida. Pēc tam priecājās kā bērnībā. 

Černobiļas AES katastrofa

Pirms 30 gadiem (1986.) eksplodēja Černobiļas atomelektrostacijas ceturtais reaktors, izraisot lielāko kodolkatastrofu pasaules vēsturē. PSRS vadība to centās noklusēt vairāk kā 2 nedēļas, bet mēs uzzinājām daudz ātrāk. Iespējams, ka pa slepeniem radio “Brīvā Eiropa” kanāliem. Mans tēvs regulāri klausījās, ausis piebāzis pie radio, lai nebūtu par skaļu, un kaimiņi nevarētu nostučīt viņa pretvalstisko darbību.

Toreiz mācījos 9. vai 10. klasē. Atceros, ka pirms 1. maija gājiena pulcējāmies pie skolas un savā starpā pārrunājām šo notikumu. Toreiz nedaudz līņāja, un mēs baidījāmies, ka arī virs Latvijas būs atpūsti radioaktīvie mākoņi.

Tas bija briesmīgs laiks, jo vīrieši spēka gados piespiedu kārtā tika nosūtīti uz Černobiļu seku likvidēšanā. Ik dienu pārdzīvoju, ka mans tēvs varētu saņemt šādu pavēsti. Par laimi viņam paveicās, bet daudziem viņa paziņām – nē. Uz Černobiļu tika nosūtīts arī manas klases audzinātājas vīrs. Pēc atgriešanās viņš kļuva par invalīdu un sāka dzert. Protams, ka ģimene izjuka.

Katastrofa bija par iemeslu tam, ka ļoti ilgi nepirkām Ukrainā ražotas preces, jo baidījāmies, ka tās varētu būt radioaktīvas.

Ilgais ceļš nevis kāpās, bet uz sliedēm

Visu laiku domāju, ka mani bērni katru dienu mēro tālu ceļu līdz Rīgas skolai, jo vilcienā (vienā virzienā) pavada 45 minūtes. Šodien dēls uzzināja, ka paralēlklasē mācās puisis, kurš katru dienu brauc no Skrīveriem. Viņam vilcienā līdz Rīgai jāpavada 1 stunda un 20 minūtes (80 minūtes!). Tas nozīmē, ka katru dienu transportā turp un atpakaļ 7. klases(!) skolēns nobrauc gandrīz 3 stundas. Lūk, uz ko gatavi gan vecāki, gan bērns, lai mācītos prestižā skolā un iegūtu labu izglītību.

Soda minūtes

Divi 7. klases puiši traucēja stundu, tāpēc uz 3 minūtēm viņus izliku aiz durvīm nomierināties. Rezultātā šis starpgadījums aizgāja līdz pat direktorei, jo viens puika nosūdzēja, ka otrs viņam iesitis. Direktore mani izsauca pie sevis un lika rakstīt paskaidrojumu, jo skolēnus nedrīkstot izlikt aiz durvīm (kārtējo reizi tā esot mana neprofesionalitāte) stundas laikā. Nesaprotu, kāpēc divu dēļ ir jācieš pārējiem divdesmit sešiem? Galu galā arī sportā par sliktu uzvedību tiek piešķirtas soda minūtes. Es taču viņus neizdzinu no skolas laukā, bet tikai palūdzu 3 minūtes pasēdēt uz soliņa aiz durvīm.

Sāpe

Visu dienu sāpēja galva. Iespējamais iemesls, - uztraucos par dēla Mūzikas literatūras noslēguma eksāmenu. Viņš gan ne. Vismaz neizrādīja. Laikam uztraucas tikai tie, kuriem lielāka pieredze paredzēt iespējamās sekas.