Negaisa gaidās

Visu dienu sēdējām mājās, jo tika solīts pamatīgs negaiss. Polijā un Lietuvā tas jau nodarījis postījumus.


Smeldzīgu atmiņu varā

“Grāmatas lasīšanai piemērota diena, jo ārā plosās stiprs vējš,” - nodomāju un aizbraucu līdz grāmatnīcai. Plauktā pie bērnu grāmatām pamanīju Patrika Nesa “Septiņas minūtes pēc pusnakts” (vērtējumu lasīt šeit). Turpat veikalā palasīju dažas lappuses un sapratu, ka man patiks. Atbraucot mājās, iekārtojos gultā zem siltas segas, un tā nosēdēju vairākas stundas, neizlaizdama grāmatu no rokām.

Pēc izlasīšanas ļāvu vaļu asarām. Atcerējos, kā pirms vairākiem gadiem atvadījos no opja. Vēzis viņam atņēma vienu kāju, un nu bija sācis savu postošo ceļu uz iekšējiem orgāniem. Dienu pirms nāves, kad opi apciemoju slimnīcā, viņš man pačukstēja, ka jūt, kā viņa (Nāve), sākot no apakšas, virzās uz augšu. Toreiz viņam teicu: “Opi, tu to izturēsi, jo tu dzīvē tik daudz jau esi izturējis!” Karu, kura laikā jauns puisis piespiedu kārtā tika iesaukts vācu armijā. Sibīrijas cietumu, kurā kā politiski ieslodzītajām kopā ar slepkavām nācās pavadīt 10 gadus (bija notiesāts uz 25 gadiem). Gadu desmitus ilgo atšķirtību no brāļa un māsas, kuri dzīvoja Amerikā. Apkārtējo padomju laika cilvēku negatīvo attieksmi. Un sarētoto kāju, kas par sevi atgādināja jau no cietuma gadiem. Kāpēc cilvēkam jāpiedzīvo tik daudz sāpju?

 

Analīzes

Vakarpusē, kad vējš pierima, izbraucām  ar riteņiem pa mežu. Pretī nāca divi jauni vīrieši, rokās nesdami caurspīdīgas stikla pudeles, līdz pusei pildītas ar dzeltenīgu saturu, ko pārklāja neliela putu kārtiņa. Lai arī sapratu, ka pudelēs saliets alus, nosmējos, jo izskatījās, ka abi vīrieši uz mežu atnesuši nodot savas urīna analīzes.


Nepadarītie darbi

Vienmēr priekšroku esmu devusi darbiem, kas jādara vienai pašai, jo tādās reizēs viss atkarīgs tikai no manis. Ciest nevaru strādāt grupā pie viena projekta, kur katra dalībnieka ieguldījums ir vienlīdz svarīgs. Tādās reizēs gandrīz vienmēr atrodas kāds, kurš kavē, līdz ar to bremzējot kopējo grupas darbu.

Uz rītdienas pedagoģisko sēdi man jāsagatavo atskaite, bet atbildes līdz vajadzīgajam termiņam no pieciem skolotājiem atsūtīja tikai trīs. Sēdēju svētdienas naktī pie datora, mēģinot izdomāt, kā izlavierēt starp kolēģu neizdarītajiem darbiem un bez izgāšanās uzstāties rīta sapulcē.


Aizmirstie uzraksti uz sienas

Nišā, kas savieno gaiteni ar istabu, nolēmu atjaunot apskādēto tapešu daļu. Noplēsu nost virsējo vinila kārtu, zem kuras atklājās papīra kārta. Tā tik viegli no sienas neplēsās nost, tāpēc samērcēju ar ūdeni. Līdzko papīrs izmirka, cauri tam izspiedās uz sienas ar zīmuli rakstītais teksts: “7 GADI ES ESMU JAUNTS UN ES PĒC 3 DIENĀM IEŽU SKOLĀ” Apraudājos, jo šo tekstu pirms 8 gadiem uz sienas bija uzrakstījis mans mazais puika. Šogad viņš ies jau 8. klasē.

Nišas otrā pusē zem tapetēm atklājās meitas rakstītais teksts, ka viņai ir 10 gadi, un pēc 3 dienām viņa ies 5. klasē. Mana mazā meitiņa… Vairs nav tā pati mazā meitiņa. Septembrī 12. klase.


Lielie darbi

Līgo svētki un Ziemassvētki ir kā atskaites punkts, kas liek sarosīties un paveikt no dienas uz dienu atliktos mājas darbus. Kārtoju. Mazgāju. Krāsoju. Līmēju. Rakstīju. Pēc tam kā bērns priecājos par dienas veikumu.


Labā ziņa

Biju patiesi pārsteigta, dzirdot dēlu sakām: “Kā es gribu uz laukiem!”. 4-as dienas bez datorspēlēm un interneta – tas tiešām ir sasniegums!

 

Jāņu zāles

Latvijas pļavas okupējuši margrietiņu un Jāņu zāļu lasītāji. Man nepatīk plūkt augus, jo tie ātri novīst. Labāk šo skaistumu iemūžinu bildēs.

 

Retums

Katru reizi, braucot vairāk kā 200 km garo ceļa posmu uz Latgales laukiem, ieraugām kādu retāk sastopamu dzīvnieku vai putnu. Šodienas brauciena noslēgumā dēls rezumēja: “Redzējām lapsu, stārķi un govi”. Nu ir laiki pienākuši. Latvijā pat govis nākas ierindot pie retajiem dzīvniekiem. Piemēram, vīramātes ciematā tās palikušas tikai diviem kaimiņiem. Izrādās, ka govis nav izdevīgi turēt, jo par 1 litru nodota piena, var saņemt tikai 5(!) centus.

Kad jaunībā braucu uz Latgali, pa ceļam skaitīju baltos zirgus, kas tajā laikā Latvijā bija liels retums. Ticējums vēstīja, ka saskaitot 100 baltus zirgus, varēja precēties. Pavisam drīz pienāks laiks, kad līdz kāzām nāksies saskaitīt 100 redzētās govis.


Līgo diena Latgales laukos

 

Sēju ozolu vainagus un veidoju rotājumus.

     

 Bērni izveda pastaigā mazos trusīšus.

  Uz taciņas pie dīķa gulēja zalktis ar nomedītu vardi.

Nāsīs iesitās nepatīkama smaka. Kaimiņš pirms svētkiem nolēma iztīrīt sauso tualeti.

Apkārtnē skanēja radio ar krievu dziesmām (ko padarīsi – krieviskā Latgales daļa).

Ugunskurā dedzinājām pagājušā gada salmus.

     

Cepām šašlikus un ēdām sieru. Alu gan nedzērām, jo negaršo.

Kad satumsa, gājām uz pirti.

Naksnīgās debesis rotāja oranžs pilnmēness.

Izbaudījām pasakainu bezvēja Līgo nakti.


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko



Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.




pārdomas 

 

Vecāku priekšstati par bērna nākotni bieži vien atšķiras no bērna priekšstatiem par savu nākotni.