Jautājums mammai

9-tās klases skolēni izlaidumā mammām dāvināja mazu blociņu ar ierakstītu pagaidām gan tikai vienu jautājumu. Apsveikt vecākus viņi gāja pa vienam, un tajā laikā tika atskaņots ieraksts ar uzdoto jautājumu mammai. Tas bija tik emocionāli un mīļi.

Piemēram,

“Vai paturēsi rociņu, kamēr es iemigšu?”

“Vai nopirksi man kaut ko garšīgu?”

“Kurā mēnesī tu esi?”

“Mam, vai izkāri veļu?”

Tajā brīdī iedomājos, kādus jautājumus mani bērni visbiežāk uzdod. Protams, ka jautājumi mainās līdz ar viņu vecumu.

Meitas ierastākais pēdējo gadu jautājums pirms došanās no mājām: “Vai iedosi naudu?”

Dēla ikvakara jautājums pirms gulētiešanas: “Vai atnāksi iedot bučiņu?”

Mājās sēdēšanas diena

Ārā lietains un ļoti auksts. Visu dienu sēdēju mājās un ēdu, ēdu, ēdu. Kaut ātrāk sāktos siltāks laiks, citādi tā slinkojot uzbarošos.

Deja vu (dežavu) ar nelieliem uzlabojumiem

Tāpat kā vakar, visu dienu sēdēju mājās. Tikai šodien galvenais akcents netika likts uz ēšanu, bet uz mājas lapas pilnveidošanu. Ražīgi pastrādāju.

Magnētiskā rezonanse

Magnētiskās rezonanses bundulis - mūsdienu spīdzināšanas kamera, kuras troksni nācās izbaudīt dēlam. Pārdzīvoju, vai spēs nogulēt 20 minūtes bez kustēšanās.

Hennas tamborējumi

Priecājos par katru meitas aizraušanos. Pēdējās dienās uzsākusi apzīmēt draudzeņu rokas ar hennu. Izskatās kā mežģīņu tamborējumi. 

Piespiedu pieklājība

Tā nebija pirmā reize, kad no kaimiņiem dzirdēju apmēram šādu tekstu: “Redzu, ka tava mašīna stāv pagalmā, tātad esi mājās. Vai vari aizvest…?” Tracina, ka citi domā, ja esmu pa dienu mājās, tad neko būtisku nedaru.

Atteikt bija grūti, jo kaimiņš palūdza, lai aizved līdz Stradiņiem (turp atpakaļ apmēram 80 km). Līdz ar to zaudēju vairāk kā 2 stundas no sava laika.

Sarkanās kurpes

Pagalmā uz atkritumu kastes malas bija uzliktas sarkanas augstpapēžu kurpes. Tās man lika atcerēties savas pirmās augstpapēdenes…

14 gadu vecumā tiku pie pirmajām augstpapēžu kurpēm - mammas māsas sarkanajām basenēm ar 8 cm augstu papēdi. Protams, ka pirms iziešanas tautās, nācās patrenēties pa istabu. Tēvam mani treniņi šķita kā mocības, tāpēc viņam radās spīdoša ideja – nozāģēt kurpju papēžus nedaudz īsākus. Tikai pirms šī pasākuma viņš neiedomājās, ka tad, kad papēdis būs īsāks, kurpes purngals pacelsies uz augšu.

Mana debija notika dienā, kad braucu ciemos uz Latgales mazpilsētu pie omas. Izkāpu savās koši sarkanajās augstpapēdenēs (kurām purns sliecās uz augšu) no žiguļa un lepni devos uz kāpņu telpu. Tā kā nebija pieredze staigāšanā ar šādiem apaviem, neparedzēju, ka kurpju papēdis var kaut kur arī iesprūst. Liktenīgā vieta izrādījās ārdurvju kājslauķa režģis...

Tā bija pirmā un pēdējā reize, kad staigāju šajās kurpēs. Nākamās augstpapēdenes uzvilku tikai pēc dažiem gadiem.

Skaistums vai prāts?

Meita ieciklējusies uz savu izskatu. Viņa negrib saprast, ka tāda nianse kā platāks vai šaurāks deguns, nav noteicošais cilvēku savstarpējās attiecībās. Galvenais ir tas, kas notiek galvā.

Būtiska atziņa

Džodžo Mojas grāmatas “Nakts mūzika” (Ночная музыка; vērtējumu lasīt šeit) galvenā varone Izabella piedzīvo nelaimi, kas viņas ģimenei atņem māju un visu mantu. Tajā mirklī sieviete nonāk pie būtiskas dzīves atziņas. Citāts, tulkojot no krievu valodas, skan aptuveni šādi: “Pats galvenais, ka mēs viens otram esam. Viss pārējais ir tikai lietas. Tikai lietas.”