Mana dienasgrāmata 2017

5. novembris, svētdiena

06.11.2017.

Datordizaina programmas

Vakar cīnījos ar Adobe Illustrator, bet šodien – ar Adobe Photoshop. Mans mērķis nav utopisks, – trīs gadu laikā esmu iecerējusi apgūt vismaz piecas datordizaina programmas.


Palīdzēšana

Tehniskajā apskatē konstatēja, ka mašīnai nedeg abas aizmugurējās numura zīmes lampiņas. Aizbraucu uz auto veikalu nopirkt jaunas un turpat nolēmu tās arī nomainīt. Kāds vīrietis, redzēdams kā knubinos ap mašīnu, pieteicās palīdzēt. Cik tas ir jauki, ka nav vēl dabīgā nāvē iznīkusi bezatlīdzības palīdzēšana pilnīgi svešam cilvēkam.


Navigācija

Paliku dusmīga uz Wazes Jāni. Uzliku maršrutu, jo bija jātiek uz otru Rīgas galu, bet viņš, man braucot, kā par spīti nerunāja. Un tad pēkšņi uz Dienvidu tilta atraisījās: “Turieties pa kreisi… Turieties pa kreisi… Apgriezieties braukšanai pretējā virzienā…” Ko? Uz tilta vidus pretējā virzienā?

Pēc šī murgainā brauciena vīrs ieteica Jāni nomainīt pret Robertu Lejasmeijeri. Tas esot runātīgāks.

 

Negardās atmiņas

Lielveikala ēstuvē kā vienu no piedāvātajiem ēdieniem pamanīju maizes zupu. Jāatzīst, ka šo brūno ēdienu, kurā starp rupjmaizes drupatām peld žāvēti augļi, bet to virspusi rotā putukrējuma pikucis, pēdējo reizi esmu ēdusi bērnudārzā pirms vairāk kā 40 gadiem.

Stāvot rindā, sākām ar vīru atcerēties bērnudārza ēdienus. Lai arī tajā laikā abi viens no otra dzīvojām apmēram 170 km attālumā, mūsu dzīves, kā jau padomju laika bērniem, bijušas ļoti līdzīgas.

Tātad – ēdieni no bērnudārza laikiem, kurus atceros ar manāmu nepatiku:

  1. maizes zupa;

  2. piena zupa ar burkāniem un zaļajiem zirnīšiem;

  3. aukstā zupa spilgti rozā krāsā;

  4. kakao ar plēvi;

  5. cieti novārīta ola ar zilganu dzeltenumu;

  6. pankūkas, kas pārkaisītas ar cukuru;

  7. biezpienmaize ķīselī;

  8. puņķu saldais (gļotveidīgs saldais ēdiens, kas vēlākos gados tika pasniegts arī skolas pusdienās).


Šokējošā ziņa

Vīram pēc otrās ceļgala operācijas pagājuši 3 mēneši, tāpēc viņš vakarā, kā bija iepriekš norunāts, zvanīja savam ārstam, lai sarunātu vizītes laiku uz rītdienu. Pēc vairākiem neatbildētiem zvaniem vīram atzvanīja kāda sieviete un pateica šokējošu ziņu, ka ārsts piektdien agri no rīta cietis ļoti smagā avārijā uz Tīnūžu - Kokneses šosejas. Pretī braucošajai kravas mašīnai, kas vedusi dēļus, pārsprāgusi riepa un smagais saskrējies ar vieglo mašīnu, kurā pie stūres sēdējis dakteris, kas braucis uz Madonu operēt.

Visu vakaru abi ar vīru nevarējām nomierināties. Ja Dievs eksistē, kāpēc viņš pieļāvis tik smagi ciest jaunam, talantīgam ārstam, kurš savā darba mūžā palīdzējis vairākiem tūkstošiem cilvēku? Tajās reizēs, kad braucu kopā ar vīru uz vizītēm ARSā, brīnījos par A. Skirmaņa darba dienu. Kā no 7-ņiem rītā, kad sāka gatavoties operācijām, tā līdz 20-tiem vakarā, kad beidzās pēdējās pacientu pieņemšanas. Un cilvēku vienmēr aiz viņa kabineta durvīm bijis ļoti daudz.

Mēs domās esam ar Jums, dakter! Mēs lūdzamies par Jums!


Rūpes

Zīlītes ar saulespuķu sēklām tiek barotas jau vairākas nedēļas. Šogad samainīju trauciņa dislokācijas vietu – no guļamistabas palodzes tas pārceļoja uz viesistabas balkonu. Gaišākajā dienas daļā brīžiem pa balkonu lidinās pat vairāk kā 10 zīlītes.

Šorīt aiz aizvērtajiem guļamistabas aizkariem izdzirdēju pazīstamu troksni – kāds ar nagiem slidinājās pa mūsu slīpo metāla palodzi. Protams, baloži. Atcerējās laikam, ka pagājušajā gadā te bijis ēdamais. Nācās viņus pabarot ar grūbām un baltmaizi.

Izskatījās, ka uz pusdienām zālājā zem logiem salidojuši visi tuvāko pagalmu baloži.


Mana omīte

Manai omītei (tā viņu vienmēr esmu saukusi, jo izklausās jaunāk par vecmammu) šodien 95 gadu jubileja. Jau vairākus gadus viņa dzīvo viena pati un ir vēl gana spēcīga par sevi parūpēties. Vienmēr esmu brīnījusies par viņas iekšējo spēku, jo dzīve – īpaši jaunībā – nav bijusi salda. Dažas dienas pavadījusi Salaspils koncentrācijas nometnē un cietumā, stāvējusi pie bedres uz nošaušanu līdzās ebrejiem, slēpusies mežā, lai netiktu izsūtīta uz Sibīriju, kā arī izbaudījusi, ko nozīmē būt krievu oficiera (pirmais vīrs, kurš kritis 1941. gada vasarā netālu no Litenes) un leģionāra (trešais vīrs, kurš 10 gadus kā politiski ieslodzītais pavadījis Sibīrijas cietumā) sievai.

Vienmēr esmu ļoti lepojusies ar savu omīti. Domāju, ka viņa ar mani arī. Jo viņa man ir vienīgā omīte, bet es viņai -  vienīgā mazmeita.


Ārsta piemiņas zīme

Pagājusi nedēļa, bet ārsts, kurš cietis smagā auto avārijā, vēl nav nācis pie samaņas. Ik dienu pat pa vairākiem lāgiem ieskatos viņa sievas feisbukā ar cerību, ka būs kāda labāka ziņa.

Uz vīra ceļgala pēc otrās operācijas palikuši divi punktiņi un lociņš, kas atgādina smaidiņa zīmi :) Tā ir ārsta piemiņas zīme.


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko



Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.




pārdomas 

 

Bērni veido interesantāku un pilnvērtīgāku pieaugušo dzīvi.