Mana dienasgrāmata 2019

Ledus

Pirms dažām dienām Ogres upē sācis iet ledus.


Bērna sapņi

Grāmatā “Sapņu saraksts” (vērtējumu skatīt šeit) māte 34 gadus vecai meitai atstāja testamentu, kurā teikts, ka mantojumu viņa saņems tikai tad, kad būs izpildījusi pusaudzes vecumā rakstītos dzīves mērķus.

Lasītais mani burtiski mudināja parakāties savās atmiņās.

1. sapnis

Viens no stabilākajiem sapņiem, ko sevī loloju visus 11 skolas gadus, bija vēlme kļūt par izmeklētāju/juristi, tāpat kā mana omīte. Taču pēdējā skolas gadā pakļāvos vecāku uzmācīgajai pārliecināšanai, ka izmeklētāja darbs priekš sievietes ir par smagu un izvēlējos kaut ko sievišķīgāku – vizuālās mākslas, rasēšanas un mājturības skolotājas amatu. Nav jau tā, ka pēc augstskolas beigšanas man nepatika skolotājas darbs. Patika. Taču nepiepildītais sapnis kļūt par juristi, pastāvīgi urdīja. Kā būtu, ja būtu. Skaļi neteicu, bet klusībā nosodīju savus vecākus, ka mani spējuši atrunāt. Un tad es spēru izaicinājuma soli. Nākošajā gadā pēc pedagoģijas maģistra iegūšanas nolēmu izbaudīt juridisko garšu. Darbā uz gadu paņēmu bezalgas atvaļinājumu un iestājos LU Starptautisko attiecību institūtā. Tikai tur es sapratu, ka jurists savā ziņā ir burta kalps, bet es esmu brīvā, radošā lidojuma cilvēks, tāpēc man ar tiesību zinātnēm nav īsti pa ceļam. Paldies vecākiem, ka viņi to bija sapratuši daudz agrāk par mani.

 

2. sapnis

70-tajos gados pēc filmas “Lesija” noskatīšanās es viennozīmīgi vēlējos sev kolliju. Tas ilga vairāku gadu garumā, taču vecāki vienmēr atrunājās, ka sunim divistabu dzīvoklī nebūs vietas. Līdz beidzot viņi piekrita iegādāties suni ar tādu norunu, ka man jāpabeidz mūzikas skola (5. klasē bija iestājies lūzuma posms, kad vēlējos pamest klavierspēli). Kollijs tika solīts kā izlaiduma dāvana, taču rezultātā suņa vietā es saņēmu sudraba auskarus un gredzenu, kas mani ļoti sarūgtināja.

 

3. sapnis

Sākumskolas vecumā tik ļoti vēlējos, lai mani vecāki būtu sabiedrībā populāri cilvēki - mākslinieki vai rakstnieki. Bet viņi bija vienkārši strādnieki. Un tad es nolēmu, ka man ir jākļūst tādai, par ko mani bērni lepotos. Piemēram, par rakstnieci kā Astrida Lindgrēna. Nekāda baigā romānu rakstniece jau nekļuvu, bet ar rokdarbu literatūru kādu laiku paniekojos.

 

4. sapnis

Vislielākās bailes 70-80-tajos gados bija no kara. Vēl tagad mājās atrodama necila grāmatiņa, kā rīkoties, ja sākas ķīmiskais atomkarš. Toreiz mēs to pārrunājām stundās. Ar baltām marles maskām treniņa trauksmes laikā skrējām slēpties skolas pagrabā. Vismaz 2 vai 3 reizes visai pilsētai vajadzēja piedalīties šādā improvizētā kara situācijā. Visām mājām pa diagonāli ar papīra strēmelēm bija jāaplīmē logus, bet vakarā pilsētā uz kādu stundu tika noslēgta elektrība, un apkārt braukāja milicijas mašīna, caur ruporu aizrādīdama, ja kādam dega svece. Brrr. Pretīgi pat atcerēties, tāpēc viena no vēlmēm vienmēr bija, lai nebūtu karš.

 

5. sapnis

Pirms vairākiem gadiem nejauši uzgāju savu 6. vai 7. klases sacerējuma burtnīcu, kur viens no tematiem bija “Mana dzīve pēc 20 gadiem”. Toreiz rakstīju, ka man būs ģimene – vīrs, meita un dēls. Tas laikam ir mans vissvarīgākais dzīves sapnis, kas akurāt piepildījies.


Rīt sākas pavasara mēnesis

Ziema mēdās uz pavasari. Līdzko iepriekšējais sniegs nokusis, tā jauna kārta virsū.

 

Telefonu numuri

Vīrs atzinās, ja gadījumā viņam būtu nepieciešama palīdzība un kaut kas nelāgs notiktu ar mobilo telefonu, viņš nezinātu nevienu tuvinieka numuru no galvas. Pēc ģimenes aptaujas tika secināts, ka vairāk par vienu tuvinieka numuru neviens no galvas nezina. Šīs atklāsmes rezultātā katrs ģimenes loceklis tika pie numuru špikera vizītkartes lielumā, ko ielikt makā. Ja nu kas.


Izdevīgais dubultpirkums

Pirms Ziemassvētkiem meitai vajadzēja nofilmēties studentu pasākuma reklāmas rullītim. Speciāli šim svarīgajam notikumam viņa jauniešu veikalā pa 20 eiro nopirka apspīlētu, sarkanu mežģīņu kleitu. Diemžēl vienu izmēru par mazu, tāpēc, nenoplēsusi cenu, nofilmējās un kleitu aiznesa atpakaļ uz veikalu. Naudas vietā tika iedota dāvanu karte.

Baidoties, ka dāvanu kartei var beigties termiņš, šodien meita to nolēma izpirkt. Kāds bija viņas pārsteigums, ka tā pati sarkanā kleita, kas pirms Ziemassvētkiem maksāja 20 eiro, tagad bija nocenota uz 5 eiro. Protams, ka viņa to nopirka vēlreiz, tikai izvēlējās pareizo izmēru. Plus vēl pa atlikušo naudu tika pie 3 citiem apģērbiem.


Beidzot arī es ar vienu kājas pirkstiņu iekāpu soctīklos

Kad modes lieta jau nedaudz pieklususi, piereģistrējos Facebook. Ar diezgan paskopu info un domu, lai būtu sameklējama. Ceru, ka manā ikdienā turpmāk nekas nemainīsies, un es nekļūšu par soctīklu fanu.


Algas ir kā bites

Skolotāju algas ir kā bites, par kurām neko nekad nevar zināt. Lai arī valdība algas minimālo lielumu nav kustinājusi kopš 2016. gada (MK noteikumi nr. 445 paredz, ka zemākā mēneša darba algas likme pedagogam ir 710 eiro pirms nodokļiem), pedagogu algas apmērs mainās katru gadu atkarībā no kontaktstundu skaita, pašvaldības dāsnuma, skolēnu daudzuma u.tml. Kārtējais oktobris skolotājiem ir pārsteigumiem pilns, jo pēc jaunā mācību gada tarifikācijas, bankā tiek ieskaitīta pirmā alga.

Gadiem ilgi skolā strādāju nepilnu slodzi, tāpēc mana alga ir bijusi diezgan pieticīga. Līdz ar to vienmēr esmu dzīvojusi “vīra maizē”. Varbūt tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc nekad iepriekš nav bijusi vēlme uzzināt, cik tad daudz pelna kolēģi manā vai kaimiņu skolā.

Pavisam nejauši iedomājos internetā paskatīties pedagogu vakances un pievērsu uzmanību līdzās norādītajām algām. Katrā skolā tās par slodzi atšķīrās un pie tam diezgan krasi – no 710 līdz pat 1000 eiro (pirms nodokļiem), tas ir, 290 eiro robežās. Tā ir ļoti liela algas atšķirība. Un galvenais, ka darba sludinājumos tiek prasīts skolotājs ar augstāko izglītību, bet vai viņš ir bakalaurs vai maģistrs, vai viņš strādā pirmo gadu vai jau vairākus gadu desmitus, algas lielumu tas neietekmē.


Nākotnes izglītība

Izvērtēšanai tika atsūtīts “Skola 2030” darba materiāls saistībā ar kultūrā un mākslā iegūstamajām pamatprasmēm. Apjomīgs, sarežģīts un nepārskatāms teksts, kuru nemaz nav vēlme līdz galam izlasīt. Vairāku lappušu garā tabulā aprakstīti sasniedzamie rezultāti. Tikai kāda jēga no tā visa saraksta, ja es kā skolotāja nezinu, kādas tēmas man skolēniem stāstīt, lai viņi sasniegtu šos rezultātus.

Trīs piemēri, kas skolēniem jāapgūst kultūras izpratnē.

“Pēc konkrētām pazīmēm prot grupēt vienai kultūrai atbilstošos artefaktus.”

“Lieto raksturošanu, salīdzināšanu un cēloņsakarības kultūras izpausmju un mākslas darbu pētīšanai.”

“Lieto ikdienējās kultūras un cilvēku savstarpējo attiecību novērojumus, spontanitāti un improvizāciju māksliniecisku uzdevumu veikšanai radošajos uzdevumos.”

Vai izlasot šos trīs piemērus, nepedagogs var saprast, kas skolotājam stundā jāiemāca? Domāju, ka nevar. Un arī es kā skolotāja to nevaru. Man tomēr vajadzīgs sīkāks paskaidrojums, ko “izglītības gudrie” ar šiem teikumiem ir domājuši.


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko



Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.




pārdomas 

 

Vecāku priekšstati par bērna nākotni bieži vien atšķiras no bērna priekšstatiem par savu nākotni.