Viena no gada atbildīgākajām dienām

Novadīju novada vizuālās mākslas olimpiādi, kurā skolēniem nācās ilustrēt latviešu tautas dziesmas (skatīt šeit).

Ik dienu arvien jaunāka un satraucošāka ziņa

Latvijā ar COVID-19 vīrusu uz šodienu inficējušies jau 16 cilvēki. Tapis zināms, ka divi skolēni, kas atgriezušies no vīrusa skartajām valstīm, nav ievērojuši 14 dienu karantīnu, tādā veidā pakļaujot savus skolasbiedrus saslimšanas riskam.

Lai arī 70-tajos gados esmu piedzīvojusi pilsētas un arī skolas masveida “treniņu”, kā rīkoties atomkara situācijā, tomēr pirmo reizi savas dzīves laikā saskāros ar valstī izsludinātu ārkārtas stāvokli. Pamazām gatavojamies uz ilgstošu mājas dzīvi. Abiem bērniem skolas un augstskolas mācības klātienē atceltas, vīrs turpmāko mēnesi strādās no mājām, un man no mājām attālināti būs skolēniem jāvada mācību stundas.

Starp melnajiem

Savā augstskolā aizgāju papusdienot un sajutos galīgi nelāgi, jo manu galdiņu visapkārt ieskāva apmēram 20 ēdoši nēģeri. Tik daudz vienkopus melnādainos biju redzējusi tikai Parīzes nēģeru rajonā. Centos paēst ātri, jo domās viņus uztvēru kā potenciālos koronavīrusa nēsātājus.

Stulbie vecāki

Trešdien meitene atgriezās no Zviedrijas, un jau nākamajā dienā, neievērojot noteikto 14 dienu karantīnu, apmeklēja skolu. Protams, ka skolotāja viņu aizsūtīja mājās. Vakarā tēvs ar pārmetumiem trobelēja gan klases audzinātāju, gan skolas direktori. Tādi, lūk, mēdz būt bezatbildīgi pieaugušie.

Atceltie pasākumi

Saņēmu ziņas, ka trīs pasākumi, uz kuriem biju ieplānojusi doties līdz 14. aprīlim, sakarā ar ārkārtas stāvokli valstī, pārcelti uz citiem mēnešiem.

Tukšie plaukti

Iegāju aptiekā un apstulbu. Gar vienu sienu, kur parasti atradās vitamīni, plaukts bija pilnīgi tukšs.

“Vai tiešām to visu izpirka?” jautāju pārdevējai, jo nebiju vēl mūsu pilsētā manījusi tādu lielu iepirkšanās drudzi kā Rīgā.

“Nē,” viņa smaidot mierināja, “mēs iegādājāmies jaunu plauktu.”

Nepatīkamo darbu diena

Sēdēšanai mājās ir arī pozitīvs raksturs. Veicu nepatīkamos darbus, kurus biju atlikusi uz vēlāku laiku, piemēram, vairākas stundas veltīju ārstniecības čeku savadīšanai vīra un savā gada deklarācijā.

Sniegs

Beidzot uzsniga visu ziemu gaidītais sniegs. Tikai prieku par to aizēnoja ziņas par koronavīrusa izplatību.

Gurkstošais sniegs

Pastaigājoties pa piesnigušo mežu, zem kājām patīkami gurkstēja sniegs. Iespējams, ka pēdējais.

Rūpes par zaļumiem

No skolas uz mājām atvedu visus augus, lai tie manā prombūtnē nenovīstu.

Kāda būs mūsu vasara?

Mežmalā lidinājās pirmais taurenis. Raibs (labi) – tas nozīmē, ka būs raiba vasara. Maziņš (slikti) – tas nozīmē, ka vasara būs īsa.

Domājot par attālinātajām mācībām

Izglītības ministrijas ziņojumā presei par gatavību attālinātajām mācībām teikts, ka “Latvijā ir astoņas skolas, kas šobrīd nespēj nodrošināt saviem audzēkņiem attālinātas mācības, jo nelieto nevienu no digitālajiem rīkiem.” Rodas pamatots jautājums – vai akreditējot šīs astoņas skolas, nebija jāņem vērā, ka tās nav digitalizētas? Kurā gadsimtā, galu galā, mēs dzīvojam? Kā kaut ko tādu bezatbildīgu Izglītības ministrija ir pieļāvusi?