Atmiņas

Kopā ar dēlu aizbraucu uz kārtējo (gada laikā jābrauc 2-as reizes) dzirdes pārbaudi Latvijas Bērnu dzirdes centrā. Gaidot rindu, raudzījos uz mazuļiem, kas priecīgi spēlējās gaitenī uzstādītajā plastmasas namiņā. Pirms vairāk kā desmit gadiem arī mani bērni tāpat te spēlējās. Līdzās namiņam stāv plastmasas galdiņš ar soliņiem. Dēls te, gaidot savu rindu pie ārstes, pildīja bērnudārzā un pirmajās klasēs uzdotos mājas darbus. Tagad tas galdiņš viņa ceļgalu līmenī. Nedaudz skumji palika. Vasarā būs pēdējā reize pirms 18 gadu vecuma, kad šurp brauksim.

Galda spēles izgatavošanas pēdējais posms

Galda spēles izgatavošana, ja tas tiek darīts pirmo reizi, nemaz nav tik viegls un ātrs process. Veicu spēles sastāvdaļu apstrādi pirms nodošanas tipogrāfijā.

Kārtējā tipogrāfijas meklējumā

Apmeklēju nu jau trešo tipogrāfiju, lai uzzinātu, cik viņi prasa par galda spēles izgatavošanu. Jāatzīst, ka tas prieks nav lēts. Protams, ka no trijiem piedāvājumiem izvēlēšos lētāko variantu.

Autoru diena

Apgāds “Zvaigzne ABC” šogad autorus uzaicināja uz Nacionālā teātra izrādi “Katls” (vērtējumu lasīt šeit), jo tā veidota pēc šajā izdevniecībā izdotās grāmatas motīviem.

Uz ko mēs ejam?

Mūsu vecvecvecāki dzīvoja saskaņā ar dabu un amatu prasmi. Katrā ģimenē bija tādi, kas pārzināja augu ārstniecības spējas; apstrādāja linu un vilnu, aužot, šujot, adot un tamborējot dažādus apģērbus; gatavoja garšīgu maltīti no pašu audzētiem labumiem; pieņēma dzemdības; audzināja bērnus; būvēja ēkas un gādāja par mājlopiem. Diemžēl ar katru paaudzi šīs prasmes tika nodotas arvien mazākā daudzumā.

Mūsu bērni dzīvo saskaņā ar tehnoloģiju un patērētāju prasmi. Visu, kas dzīvē nepieciešams, iegādājas ar interneta palīdzību, jo nav ne mazākās vēlmes tērēt laiku, lai kaut ko izgatavotu paši. Uz ko mēs ejam?

Man nesaprotamā zinātne

Dēls uzrakstīja zinātniski pētniecisko darbu programmēšanā par algoritmiem un palūdza, lai palīdzu to pareizi noformēt. Lasīju, laboju kļūdas, bet neko nesapratu. Arī tā gadās.

Mūsu pilsētas lepnums

Katru dienu ziņu portālos lasu par Latvijas sportistu veikumu pasaules mērogā. Sevišķi patīkami, ja šis sportists nāk no manas pilsētas. Šobrīd tas ir vārtsargs Elvis Merzļikins, kurš spēlē Nacionālajā hokeja līgā. Sanāca man viņu mācīt 7. klasē. Jāatzīst, ka jau toreiz spēļu un treniņu dēļ tika bieži kavēts. Dažas reizes nedēļā nācās braukt uz agrajiem rīta treniņiem no Ogres uz Rīgu, bet pēc treniņa atpakaļ uz Ogri, lai paspētu pulksten 8.00 (!) un pirmo stundu. Puisis bija piekusis un miegains. Bet jau 8. klasē viņš mūs pameta, aizbraucot dzīvot uz Šveici.

Šobrīd Šveicē mācās vēl viens jaunais hokeja talants no Ogres. Varbūt pēc dažiem gadiem lepošos arī ar viņu.

Starpcitu, ja abi vienā laikā mācītos, tad sēdētu blakus – vidējā solu rindā pēdējā solā.

Papīrs papīra galā

Rotaļlietas un spēles pirms pārdošanas jātestē, vai tās atbilst standartos noteiktām drošuma prasībām. Ja atbilst, tad uz rotaļlietas vai spēles var izvietot atbilstības marķējumu CE. Latvijā šādu sertificēšanu veic LATSERT.

Tā kā LATSERT mājas lapā nebija atrodams cenrādis, aizbraucu uz biroju. Pie vienas reizes vēlējos šo to noprecizēt par savu galda spēli.

Rezultātā sapratu, ka nekādu testēšanu neveikšu, jo tas ir dārgs pasākums (LATSERT bizness). Vienas vienības testēšana maksā apmēram 260 eiro. Tas nozīmē, ja galda spēle būtu izdrukāta no viena veida papīra, tad man nāktos šķirties no 260 eiro, bet tā kā mana galda spēle tiks drukāta no četriem dažāda biezuma papīriem, 260 eiro jāreizina ar 4. Beigās testēšana būs tikpat dārga kā tipogrāfijas izdrukas. Līdz ar to spēles pašizmaksas cena jau būs tik augsta, ka neviens to nevēlēsies pirkt, un es pat neatpelnīšu to, ko būšu iztērējusi.