Pēdējā mirklī

Vakarpusē sniga, tāpēc nolēmu aiziet uz mežu paslēpot (dzīvoju netālu no Ogres Zilajiem kalniem). Pulkstenis rādīja 21:05, kad saģērbusies un apbruņojusies ar slēpēm, atvadījos no mājiniekiem.

Vīrs bažīgi pajautāja: “Vai tu paspēsi?”

Es pārliecināti atbildēju, ka paspēšu, jo apgaismojumu mežā izslēdz 22:00, bet atpakaļceļā, slēpojot gar lielceļu, gaisma kristu no pretējā ceļa pusē esošā gājēju celiņa. Un tad es pēkšņi sapratu, ka vīrs jautājot domājis pavisam ko citu, jo šodien ir piektdiena, un pulksten 22:00 sākas komandantstunda.

Saminstinājos. Varbūt ģērbties nost un atlikt slēpošanu? Tomēr nē. Uzliku telefonam modinātāju uz 21:35, lai tam atskanot, grieztos apkārt un slēpotu mājup.

Mežā bija pasakaini. Sniga sniegs. Trase izgaismota. Tikai daži cilvēki. Nedaudz gan svaigais sniegs lipa pie manām vecajām kocenēm.

Eksperiments

Nolēmu internetā uzmeklēt, kā rīkoties, lai koka slēpes slīdētu, un tām sniegs neliptu klāt. Dēļ kovida veikali ciet, un iegādāties atbilstošas smērvielas nav iespējams. Pēc izlasītā sapratu, ka slēpju kopšana ir vesela zinātne. Tās jādarvo ar koka darvu, jāsilda ar lodāmuru, kaut kas vēl jārīvē, jāietauko… Priekš manis tas ir par sarežģītu.

Atcerējos, ka bērnībā, lai slīdētu no kalna zābaki un linoleja gabals, ko likām zem dupša, ieziedām tos ar sveci, tāpēc nolēmu, ka ieziedīšu ar sveci arī savas vecās koka slēpes. Kā smērvielu izvēlējos mājās esošo mazo, apaļo metāla trauciņu ar balto sveces ripiņu iekšpusē. Izbakstīju balto svecīti no trauka laukā un rūpīgi ieziedu ar to visu slēpju apakšpusi.

Slīdēja labi. Nelipa sniegs. Tikai nesapratu, vai pateicoties parafīnam, vai arī tam, ka izbraukātās trases virskārtu klāja līdzena, noblietēta sniega (vai arī ledus?) kārtiņa.

Viedā pulksteņa māni

Meita tēvam Ziemassvētkos uzdāvināja viedpulksteni (fitnesa aproci) Mi Smart Band 4. Tagad viņš no tās nešķiras kā mazs bērns no mīļas rotaļlietas. Pat gulēt aiziet ar uzliktu uz rokas.

Šodien rīta pusē pieteicās gludināt veļu. Pēc veļas gludināšanas pamanīja, ka viedais aparāts rāda, ka viņš esot nostaigājis ap 1000 soļiem. Izrādās, ka līdzko kustini roku, tiek pieskaitīti soļi. Nosmējāmies, ka var visu dienu sēdēt uz dīvāna, kustinot roku šurpu turpu un skaitīsies, ka dienas normu esi nostaigājis.

Ziemas izklaides Ogrē

Līdzās daudzīvokļu mājām pilns kalns ar ragutiņu (ragaviņu) braucējiem. Dziļāk ieejot Ogres Zilo kalnu mežā, viens pēc otra garām aizslīd slēpotāji, bet netālu no Ogres tehnikuma, meža ielokā uz Mežezera ledus, jaunieši spēlē hokeju.

Vismaz tādos patīkamos mirkļos tu aizmirsti par vīrusu, kas ierobežojis mūsu visu dzīvi.

Slēpju fitness

No malas droši vien izskatījās neveikli, bet slēpošana ar slēpēm, kurām klāt līp sniegs, līdzinās fitnesa nodarbībai sporta zālē. Tā piekususi nebiju pat vasarā, karstā laikā braucot ar riteni kalnā.

Sniedziņš sniga, puteņoja…

Pēc pulksten 22 vīram piedāvāju iziet pastaigāties. Beidzot izgaismotajā pilsētas centrā nebija cilvēku, un es varēju mierīgi pafotografēt.

Ogres centrs.

Lācītis Ēriks un Ezītis miglā.

Krievijas valdnieces Katrīnas I kariete.

Ar Krievijas valdnieci Katrīnu saistīta esot Ogres vārda izcelsme. Kad ķeizariene braukusi pa Vidzemi, viņa atcerējusies bērnības upi, kurā dzīvojuši zuši, un likusi saviem pavāriem tos saķert. Pavāri vietējiem iedzīvotājiem taujājuši, kur esot upe, kas bagāta ar zušiem (krieviski “угри”). Iespējams, ka, latviskojot šo vārdu, upe ieguvusi Ogres nosaukumu, bet vēlāk tā sāka saukt arī apdzīvoto vietu.

Vēlā vakara sportotāji

Aizgāju uz mežu slēpot nedaudz pirms pulksten 21. Biju pārsteigta, ka mežā tik daudz slēpotāju. Iepriekšējos gados šajā pašā laikā tādi tumsas mīluļi kā es, bija tikai daži.

Gluži kā cerība…

Mans mīļākais laiks, kad spožā ziemas saulīte mirguļo sniegā. Pēc vairāku nedēļu drūmuma un pelēcīguma, mūs beidzot aplaimoja gaišums. Gluži kā cerība…