Mana dienasgrāmata 2021

Cerība salūza

Gandrīz visu nakti negulēju. Bija bail no tā, ka klusumu pārtrauks telefona zvans un mammas raudošā balss paziņos sliktu vēsti.

Agri no rīta manā e-pastā bija atsūtījies tēta laboratoriskais izmeklējums. Vienā mirklī visas cerības salūza. Covid-19.

 

Mūsu varone

Esmu tik lepna par meitu. Viņa sešas reizes dienā, bruņojusies ar aizsargtērpu un dezinfekcijas līdzekļiem, drosmīgi devās pretim vīrusam, lai pieslēgtu un atslēgtu opim fizioloģiskā šķīduma sistēmu.


Kā pa murgu

Bijām nolēmuši, - ja tēvs nevarēs neko ieēst un iedzert arī šodien (sesto dienu pēc kārtas), sauksim ātros. Covid-19 vīruss sešu dienu laikā viņu no staigājoša bija pārvērtis par nevarīgu “dārzeni”, kas guļot nespēja pacelt pat rokas. Tēvs pats jau lūdzās, lai ved uz slimnīcu, jo ārprātīgi sāpot viena kāja. Domāju, ka uz nervu pamata un Parkinsona slimības ietekmē, viņa muskuļi bija ārkārtīgi savilkti. Varbūt tāpēc nespēja norīt ne barību, ne ūdeni.

No lielā uztraukuma māte aizmirsa uz slimnīcu līdzi iedot sagatavoto somu ar mantām un dokumentiem, tāpēc man nācās braukt uz Infektoloģijas centru, lai nodotu to apsargam.

Vakarā māsiņa piezvanīja no tēta telefona un pielika viņam to pie mutes. No teiktā pusi sapratām, pusi ne, bet vismaz cerējām, ka viņam iedotas pretsāpju zāles.

Sestdienas un svētdienas slimnīcā ir vissmagākās dienas, jo strādā tikai dežurārsts. Vai tēvs tās izturēs?


Mokpilnās gaidas

Nevarēju neko iesākt. Visu dienu pavadīju gultā, jo no uztraukuma grieza vēderu riņķī. Tik ļoti žēl mammas. Kad nodzīvoti kopā vairāk kā 50 gadi, abi saauguši kopā kā viens veselums…

Uztraucos, lai tagad nesaslimtu arī mamma un meita, kas bija saskarsmē ar slimnieku.

Tikai vakarpusē nedaudz nomierinājos, jo, kad piezvanīju uz nodaļu, māsiņa pateica, ka tēvs pusdienās un vakariņās kaut nedaudz uzēdis.


25. janvāris, pirmdiena

27.01.2021.

Vai tie būtu covid-19 iedīgļi?

Iespējams, ka stress novārdzināja organismu. Vakar vakarā radās sajūta, it kā kaklā kaut kas būtu ieķēries. Izskaloju kaklu ar sālsūdeni (½ tējkarote uz glāzi silta ūdens), iepilināju degunā pilienus Vibrocil tā, lai sajustu tos kaklā un aizgāju gulēt, apsējusi ap kaklu “burvju lakatiņu” (vilnas lakatiņš, ko sienu ap kaklu slimošanas reizēs jau kopš savas bērnības).

Šorīt dīvainās kakla sāpes bija pārgājušas, toties parādījās neliels miklums degunā, ko gan nevarētu saukt par iesnām. Visu dienu ļoti daudz dzēru kumelīšu tēju. Temperatūra svārstījās ap 36,60C- 37,30C. Ēstgriba nebija zudusi, toties kā gripas gadījumā - lauza kaulus un sāpēja acu āboli.


Varbūt covid-19 arī man?

Lauza kaulus un nedaudz sāpēja galva. Ne kakla sāpes, ne iesnas, ne klepus. Temperatūra svārstījās no 36,60C līdz 37,30C. Visu dienu novāļājos pa gultu. Gultā sēžot arī laboju skolēnu darbus.

Regulāri istabā izsmidzināju dezinfekcijas līdzekli un pēc tam vēdināju. Pirms iešanas laukā no savas istabas, nodezinficēju rokas. Pēc katras manas iešanas uz tualeti vai vannas istabu, tika dezinficēti rokturi un elektrības slēdži.


Mājās kā lazaretē

Pieteicu rīt NMS laboratorijā nodot covid-19 testu. Šodien mana pašsajūta laba, toties krekšķi parādījās dēlam un meitai. Vīrs vēl turas.

Brīnos par savu māti. Viņa covid-19 slimnieku (manu tēvu) apkopa 8-as dienas. Nu jau kopš tēva aizvešanas uz slimnīcu pagājušas 4-as dienas. Kopā aizritējušas 12 dienas, bet viņai vēl nav bijuši nekādi slimības simptomi.


Pozitīvs tests

Nu jau visiem mājiniekiem parādījušies slimības simptomi.

Nodevu covid-19 testu. Nekāds pārsteigums nebija, kad vakarā saņēmu atbildi. Pozitīvs.


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko



Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.




pārdomas 

 

Bērni veido interesantāku un pilnvērtīgāku pieaugušo dzīvi.