Mana dienasgrāmata 2021

Divas savā starpā “karojošas” frontes

Pirms divām dienām meita tika novakcinēta otro reizi. Šodien feisbukā savai bildei klāt pievienoja tekstu, ka viņa ir vakcinēta. Kāda dievbijīga draudzenes māte atļāvās ierakstīt nekorektu komentāru. Ikdienā nemēdzu apmeklēt feisbuku, taču šoreiz nolēmu meitu aizstāvēt, uzrakstot sievietei atbildi – “Kas grib, tie vakcinējas un, kas negrib, tie nevakcinējas. Iesaku katram personīgās domas atstāt pie sevis un pretēji domājošajiem neuzbāzties ar savām dogmām.”

 

Aizspogulijā

Ieskatījos telefona kamerā kā spogulī un nodomāju: “Vai tiešām es tik slikti izskatos, vai arī tā ir tikai tāda ilūzija?”

 

Normāli un nenormāli laika griežos

Pastaigājos pa mežu. Garām raitā solī pagāja kāds vīrs, pie sevis skaļi runādams. Manā bērnībā un jaunībā viņš tiktu uzskatīts par jukušu, un apkārtējie izvairītos. Mūsdienās skaļa runāšana vienatnē skaitās pilnīgi normāla parādība, jo, iespējams, ka notiek saruna, izmantojot bluetooth austiņas.

Pastaigas laikā domas raisīties raisījās, tāpēc nolēmu uzskaitīt pēc iespējas vairāk situāciju un lietu, kas mūsdienās šķiet normāli, bet pirms 30-50 gadiem – nebija pieņemami.

1. Iepriekš aprakstītais vienatnē runājošais cilvēks.

2. Apģērbtie suņi. 70-tajos gados mūsu pilsētā dzīvoja kāda večiņa, kas ziemā savam sunim vilka mētelīti. Par to mūžīgi visi garāmgājēji vīpsnāja un ironiski izteicās.

3. Gumijotās kedas. Atceros, kā tās lielā kaudzē mētājās apavu veikalu kastē. Maksāja 3 rubļi un 50 kapeikas. Tika valkātas tikai fizkultūras stundās vai arī galīgākajos laukos. Lai gan tajā laikā bija grūti iegādāties normālus apavus, kā ikdienas apavi kedas pavisam nekotējās, jo skaitījās prastas. Tagad ar tādiem gumijas apaviem redzami jaunieši pat ziemas laikā.

Ilustratīvs materiāls no interneta, jo man pašai tāds “dārgums” nav saglabājies.

4. Sieviete pie stūres. 1987. gadā – 17 gadu vecumā – ieguvu B un C kategorijas vadītāja tiesības. Veči (domāti – vīrieši) kaklus izmežģīja garām braucot un redzot, ka pie stūres sēž tāds jauns skuķis. Tajā laikā salīdzinoši maz sievietes bija ieguvušas vadītāja apliecības, tāpēc arī piesaistīja uzmanību.

5. Ar slēpju nūjām, bet bez slēpēm. Ja vēl pirms 10 gadiem nūjošana skaitījās salīdzinoši jauns sporta veids, tad manā bērnībā par staigāšanu apkārt ar vienām pašām slēpju nūjām, droši vien bez smieklu šaltīm neiztiktu.

6. Izretinātās puķu dobes. Priecājos, ka mūsdienās sabiedriskajās vietās iekārtotas skaistas puķu dobes, kuras neviens neapskādē. Pirms pāris gadu desmitiem no pilsētas puķu dobēm lielākā daļa stādījumu pa kluso tika izrakti, lai aiznestu uz saviem dārziem, kapiem vai arī pārdotu. Toreiz grieztos ziedus zaga pat no svaigas kapa vietas.

7. Viens televizors uz visiem. Ja bija tā laime agrākos laikos tikt pie televizora, tad visa ģimene bija spiesta skatīties vienu un to pašu programmu. Tagad katram ir savs dators, planšete, telefons. Bieži pat televizors vairs netiek izmantots.


Siekalu tests

Dēls no Ogres aizbrauca līdz Rīgai (uz skolu). Iešpļāva dažas reizes trauciņā, un brauca atpakaļ ar vilcienu uz mājām. Pirms eksāmeniem nepieciešams nodot siekalu testu, vai nav slims ar kovidu.


Zilzaļais taurenis

Pastaigājoties gar mežmalu, pamanīju zilzaļu taureni. Šķiet, ka tādu agrāk neesmu redzējusi. Bildes gan sanāca miglainas.

 

Skolas teritorija

Pēc gada vai diviem šajā vietā sliesies jaunā Ogres Valsts ģimnāzijas ēka.

Teritorija starp Meža prospektu, Zaķu ielu un Dzilnas ielu.


Maskas

Savējiem uzšuvu gaišas vasaras maskas. Tagad būsim seši dalmācieši :)

 

Stundas divpadsmitajiem

Citus gadus divpadsmitajiem bija pēdējais zvans, pēc kura stundas vairs nenotika. Šajā laikā notika tikai konsultācijas, tāpēc mierīgi varēja gatavoties eksāmeniem. Šogad kaut kāds stulbums. Rīt dēlam angļu valodas eksāmens, bet šodien notiek stundas un pie tam bioloģijā jātaisa kaut kāda prezentācija.


Siekalu tests, lai varētu novērot matemātikas eksāmenu

Apmēram piecas minūtes špļāvu mēģenē, ik pa laikam pētīdama, vai putainais šķidrums sasniedzis vajadzīgo iezīmi. Testa rezultāti derīgi divas nedēļas. Kāda varbūtība, ka šo divu nedēļu laikā nenoķer kovidu?

 

Ārsta žāvas

Aizvedu tēvu uz Rīgu pie ārsta, kur viņam nākas atrādīties reizi vai divas reizes gadā. Vizīte parasti ilgst līdz 10 minūtēm. Šajā laikā ārsts paspēja vairākas reizes gardi nožāvāties. Arī zem maskas tas labi redzams. Iespējams, ka viņam bijusi nakts dežūra, taču mums radās sajūta, ka priekš viņa esam pārāk garlaicīgi un neinteresanti.


Nocenotie augi

Pēdējā laikā bieži iegriežos dārza preču veikalā, lai nopirktu nocenotus augus. Man pat radusies neliela atkarība, jo tas ir kā izaicinājums, vai spēšu apvītušos zaļumus atkopt. Nu jau otro gadu skolas kabinetu rotā piecas orhidejas, bet no šī pavasara daudzdzīvokļu pagalma puķu dobi krāsaināku padara prāvs skaits hiacinšu, krokusu un krūmu rozes, kas iegādātas par smieklīgi mazu cenu.


Prieks arī par sīkumiem

Apmēram pirms mēneša nopirku pilnīgi bezcerīgu krūmu rozi, kuru veikalā nelaistīja, tāpēc tā bija nokaltusi. Iestādīju, taču roze vairākas nedēļas neizrādīja nevienu dzīvības pazīmi. Šodien taisījos izrakt, lai vietā stādītu ko citu, taču manai bezcerīgajai rozei bija parādījušies zaļi lapu asniņi. Priecājos gluži kā bērns.


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko



Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.




pārdomas 

 

Bērni veido interesantāku un pilnvērtīgāku pieaugušo dzīvi.