Uzjundītās atmiņas

Visu dienu šķiroju no laukiem atvestās fotogrāfijas, dokumentus un vēstules. Radās sajūta, it kā es ar omu, opi, vecvecmammu un vecvectēvu tiktos klātienē, kaut viņi jau sen dus taisaulē.

Vēsais laiks

Jūnija vidus, bet ārā tik vēss (+12⁰C), ka nācās aizvērt logus un ielīst gultā zem segas pasildīties.

Kad nepadarīti darbi sāk uztraukt

Vairāk kā nedēļu mani urdīja kāds dārza darbiņš, ko vēlējos izdarīt, bet aizņemtības dēļ nespēju. Šodien tam pieķēros un ap sirdi kļuva vieglāk.

Remonta beigas

Divus gadus ilgušais (ieilgušais) remonts meitas dzīvoklī veiksmīgi noslēdzies. Prieks, ka logus vairs nebūs jāaizklāj ar papīru. Rīt tiks piekarināti aizkari.

Pusmūža studenti

Satiku bijušo klasesbiedreni. Nu jau vismaz četri (ieskaitot mani) no mūsējiem pēdējo gadu laikā atkārtoti izbauda studenta statusu.

Pārdomas pēc atstātā mantojuma

Katram cilvēkam būtu jāparūpējas, lai pēc viņa aiziešanas mantiniekiem nav jālauza galva, kā bijušā radinieka visus dzīves laikā sakrātos sūdus likvidēt.

Līgo vakars

Ikdienā eju gulēt vēlu naktī, bet šovakar – Līgo vakarā – miegs mani pieveica jau ap pulksten 23.

Rēzekne II

Braucu uz Rēzeknes II staciju pretī dēlam, kas pēc Jāņu svinēšanas Rīgā, nolēma atlikušās brīvdienas pavadīt kopā ar vecākiem Latgales laukos. Pēdējo reizi šajā stacijā biju deviņdesmitajos gados. Atcerējos, ka toreiz vilcienu nācās gaidīt vairāk kā stundu, jo mūsu vilciena laikā speciāli Mārim Gailim (toreizējais Ministru prezidents) un dažiem viņa padotajiem bija noorganizēts privāts vilciena sastāvs. Parastie mirstīgie (kā mēs) palika stāvot uz perona un gaidot nākamo vilciena sastāvu. Šī reize manā prātā Mārim Gailim ievilka kārtējo mīnusiņu.