Mana dienasgrāmata 2022

Deja vu*

Kritu panikā, kad atkārtojās kaut kas netīkams.

* deja vu – tulkojumā no franču valodas nozīmē “jau redzēts”.


Nogurušais ķermenis

Pirms 10 dienām nosapņoju, ka ar visu balkonu krītu no daudzstāvu mājas augšējiem stāviem. Sapņu tulks to interpretē kā nopietnas nepatikšanas. Izskatās, ka esmu nosapņojusi taisnību. Kopš februāra beigām mani jau ceturto reizi nomoka veselības problēmas. Pat vīrs dziļdomīgi noteica: “Tas tev nav raksturīgi.”


Atskats, kā pavadītas brīvdienas

Kādā no ziņu portāliem aplūkoju, kā Latvijas “zvaigznes” (pusi no viņiem redzēju pirmo reizi) pavadījušas brīvdienas. Kamēr viņi laiskojās siltajās zemēs vai tusējās draugu kompānijās, manas brīvdienas pagāja gultā, mokoties ar vēdera vīrusu, kaut manos plānos silto svētdienu bija paredzēts pavadīt Salaspils Botāniskajā dārzā, baudot ābeļziedu smaržu.

 

Meitas atklātība

15 gadu vecumā meita mani aizvainoja paziņojot, ka visi draugu vecāki esot forši, tikai ne viņējie. Šīs noliedzošās attieksmes dēļ mūsu savstarpējās attiecībās radās plaisa, kuru gadiem ilgi pārdzīvoju, jo uzskatīju, ka saviem bērniem esmu ziedojusi ārkārtīgi daudz laika un enerģijas, lai pretī saņemtu tādu negatīvu attieksmi.

Šodien mana 23 gadus vecā meita sāka stāstīt par vairākiem draugiem, kuru vecāki vēl joprojām cenšas jaukties viņu dzīvē, uzspiežot savus uzskatus, piemēram, par seksuālajām minoritātēm, ģērbšanās gaumi, reliģiju, jaunieša sapelnītās naudas tērēšanu u.c. Meita atzinās, ka priecājas par mums, jo mēs savos uzskatos esam brīvi un atvērti, kā arī ļaujam viņai izvēli veikt pašai. Vienīgās pretenzijas pret mums esot bijušas tādas, ka 15-17 gadu vecumā nelabprāt laidām tusēties ar draugiem pa nakti.

Iedomājos nākamo sarunu apmēram pēc 5-10 gadiem, kad manai meitai pašai būs bērns. Tad droši vien viņa atzīs, ka esam bijuši tīri sakarīgi vecāki, jo tikai tagad viņa kā mamma saprotot, ko nozīmē mīlestība pret savu bērnu, atbildība un tālredzība.


​​​​​​​17. maijs, otrdiena

21.05.2022.

Patīkamais noslēpums

Pēc vairāku gadu pārtraukuma iegāju draugiem.lv. Samulsu, ieraugot divus gadus vecu vēstuli: “Labdien, te raksta … Nezinu, vai atceraties mani, bet gribēju atzīties, ka jūs man vienmēr esat patikusi vairāk kā tikai skolotāja. Nezinu arī, kad šito izlasīsiet, bet nu vienalga.” 

Visu skolā pavadīto gadu laikā skolēnu bijis pārāk daudz, lai atcerētos rakstītāju. Lai gan šo vēstuli neuztvēru nopietni, tik un tā visu dienu jutu virmojam sev apkārt patīkamu noslēpumu.


Ķermeņa reakcija

Stress. Spriedze. Krampji. Uztraukums. Pie tam tas pastiprinās tad, kad esmu skolā. Vai tādā veidā mans organisms reaģē uz to, kas nepatīk?


Pārpūles sekas

Izrādās, ka mani nervi no stresa un pārpūles sūta pavisam kreizī signālus, jau divus mēnešus izraisot krampjus ķermeņa iekšienē. Vai tik tā nav viltīgā veģetatīvā distonija?


Darbs slimošanas laikā

Kurā vēl profesijā jāstrādā pat slimošanas laikā? Visu dienu laboju abu skolu skolēnu darbus, jo semestra un gada vērtējumi jāizliek neskatoties uz to, vai ir vai nav slimības lapa. Diemžēl skolotājs aizvietojams nav.


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko



Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.




pārdomas 

 

Bērni veido interesantāku un pilnvērtīgāku pieaugušo dzīvi.