Ziemassvētku vakars

Ziemassvētku vakaru sagaidījām kā ik gadu ierasts – sešatā. Priecājos, ka meita šoreiz nolēma visu vakaru pavadīt kopā ar mums, jo citus gadus, neilgi paciemojusies pie mums, steidzās ciemoties pie drauga ģimenes. Pirmās reizes ļoti pārdzīvoju, ka pavadītais laiks citā ģimene tiek vērtēts augstāk nekā mūsējā, bet ar laiku jau sāku aprast. Viss jaunais vienmēr šķiet vilinošs un labāks.

Pirmie Ziemassvētki

Skolas dežurante bija pārsteigta, ka tādā dienā – Pirmajos Ziemassvētkos - ierados skolā. Biju nolēmusi klases eglīti, lai tai pa brīvajām dienām nenobirtu visas skujas, jau laicīgi aiznest līdz atkritumu novietnei. Skumji palika, jo, lai egli izaudzētu, paiet vairāki gadi, taču tad, kad to nocērt, tā mūs priecē vien pāris dienas. Tieši šī iemesla dēļ mūsmājās jau apmēram 10 gadus ir mākslīgā egle.

Ziemeļu vējš

Sejā sitās durstīgas vēja brāzmas un saltas sniegpārsliņas.

Tukšums

Nav vēlmes neko darīt.

Grimstu izmisumā, ka neko vairs nemāku.

Maestro koncerts

Gadu no gada decembra beigas likušās tādas tukšas, nepiepildītas un ar slinkumu pārņemtas. Šogad nolēmu šo ieradumu lauzt, tāpēc laicīgi piedomāju par biļešu iegādi uz pasākumu. Kopā ar dēlu apmeklēju koncertu, kurā uzstājās trīs Raimondi (vērtējums šeit). Viens no tiem – mūsu Maestro. Nevarēju taču palaist vējā tādu izdevību, jo viņš uzstājās klātienē un pie tam vēl mūsu pilsētā.

Puķainais “virtuves cimds”

Nevarēju izlemt, vai pirkt puķainu mitrumizturīgu vesti vai nepirkt. Biju jau agrāk domājusi par šādas vestes iegādi, taču šaubījos, vai manam vecumam piedienēs raibums. Aizsūtīju bildi vīram. Viņš atbildēja: “Izskatās pēc virtuves cimda.” Es tomēr nopirku.

Vasara ziemā

Virs baltas vējjakas uzvilku vakar nopirkto “virtuves cimdu” un aizgāju nūjot. Lai gan pēc lietus kūstošais sniegs apkārtni padarīja nepievilcīgu, lepni soļoju puķainajā apģērbā, mēģinot vismaz iekšēji sevi noskaņot, ka arī ziemā var būt vasara.