Dāvanu pirkšanas diena

Priecājos, ka apdāvināmo nav daudz. Ziemassvētku dāvanu pirkšanai nenācās tērēt pārāk ilgu laiku.

Gaume nemainās

Vakarpusē sāku šķirot žurnālus “Burda”, kas šujamtelpas plauktā aizņem prāvu vietu. Esmu krājusi tos sākot no astoņdesmito gadu beigām, kad padomijā iznāca pirmie izdevumi krievu valodā. Izrādās, ka gaume gadu gaitā nav īpaši mainījusies, jo tie modeļi, ko biju kādreiz atzīmējusi ar līmlapiņām vai arī uzšuvusi, man patīk vēl joprojām.

Saule ziemā

Ceturtā advente. Saulaina.

Ogrē pie Mežezera (Velnactiņas). Skats uz Ogres tehnikuma ēku.

Arī ziemā novērojama krāsainība.

Caurumi ausīs

Meita un dēls sarunāja vienā dienā izdurt ausīs caurumus. Auskars ausī esot “iešauts” ar pistolīti. Atcerējos, kā man pirms 30 gadiem dūra ausīs caurumu – ar puslokā saliektu adatu. Savukārt manai mammai jaunībā, pirms 50 gadiem, pēc ausu izduršanas vajadzēja dažas dienas staigāt ar ievērtu diedziņu ausu caurumā. Lieki piebilst - tehnoloģijas mainās.

Salavecīšu skrējiens apkārt skolai

Mudināju savējos audzināmos, lai tie piedalās Salavecīšu skrējienā apkārt skolai. Beigās savācās septiņi rūķīši un viena Sniegbaltīte, un tikām pie trīs balvām.

Slidenums

No rīta lija ledainais lietus. Nelīdzēja ne ceļu kaisīšana ar sāli, ne ar smiltīm, tāpat bija ārkārtīgi slidens, tāpēc tika pieņemts lēmums, ka laikapstākļu dēļ mācības klātienē tiek atceltas.

Manā laikā mācības tikušas atceltas dēļ aukstumiem (-25⁰C un aukstāk), vētrām un mirušiem PSRS vadoņiem. Laikā, kamēr strādāju skolā, mācības tikušas atceltas arī dēļ ūdensapgādes sistēmas avārijas un, protams, dēļ kovida, taču dēļ slidenā ceļa – pirmo reizi.

Klases vakars

Pulksten 21:50 klases telpā ienāca skolas dežurante un apvaicājās, vai mēs paspēsim no skolas aiziet līdz 22:00, jo tad ieslēdzas automātiskā signalizācija. Bērni ātri saģērbās, bet es, ik pēc minūtes ielūkodamās pulkstenī, paliku vēl nedaudz piekārtot klasi. Kad jau devos prom, pusceļā izdzirdēju, ka ieslēdzas signalizācija. Nelāgi sajutos -, vai tik skolā nenāksies pavadīt nakti, taču mani pie ārdurvīm gaidīja sabozusies dežurante.

Ansambļa solistes lomā

Ziemassvētku koncertā, kas veltīts vecākiem, sākumā bija iecerēts, ka dziedās skolotāju koris, taču slimošana un mācību stundas ieplānoto mēģinājumu laikā, kori pamazām samazināja līdz sešu cilvēku ansamblim. Tā nu mēs sešas šodien vecākiem divbalsīgi nodziedājām Raimonda Paula dziesmu par Salavectēvu. Pirms sākām mācīties, nekad agrāk tādu dziesmu nebiju dzirdējusi.

Jutos kā skolas laikā, kad dziedāju meiteņu ansamblī, uzstājoties skolas pasākumos, izlaidumos un pat televīzijas muzikālajā jauniešu konkursā “Ko tu proti”, kas bija populārs 80-tajos gados. Toreiz filmējāmies Āgenskalna televīzijā.

Vecuma pasaule

Noskatījos 2020. gadā uzņemto slovēņu drāmu “Sanremo”, kuras galvenie personāži ir ar demenci slimi pacienti aprūpes pansionātā. Filma aizkustināja, jo galvenais varonis atgādināja manu tēvu. Viņam gan nav atmiņas zudums, bet parkinsonisms, taču tas lietu nemaina. Sava pasaule un vientulība arī tēva sejā ir jaušama.

Divu pansionāta iemītnieku saruna.

Duša: “Katra diena ir jauna diena. Mēs mostamies no rīta un sākam visu no jauna.”

Bruno: ”Kas beidzas, nevar sākties atkal no jauna.”

Pirmā filma, ko skatījos ar angļu subtitriem un pilnībā sapratu. Teksts bija pārāk vienkāršs un lēns, lai es ar savām angļu valodas (ne)zināšanām to varētu iztulkot.