Diena pirms ceļojuma

Kā ik reizi pirms ceļojuma, izdrukāju sarakstu ar līdzi ņemamajām lietām. Ko ieliku koferī, to lietu sarakstā izsvītroju.

Pirms pārmaiņām vienmēr ir satraukums. Arī ceļojums ir pārmaiņas.

Lauku sajūta pilsētā

Nimfenburgas pils parkā vējš glāstīja zeltaino smilgu galotnes, ļaujot tām labpatikā viļņoties pēc diriģenta - vēja komandas.

Dīvaina sajūta pārņēma. It kā apzinājos, ka atrodos Minhenes centrā, taču cilvēku roku neskartais plašums atgrieza mani bērnības vasarās, kas pavadītas visīstākajos Latgales laukos pierobežas rajonā.

Minhenes – Zalcburgas ceļojuma aprakstu lasīt šeit.

Laimes sajūtas izdzīvošana

Sēdēju Zalcburgas cietokšņa kafejnīcā un no kalna augšas raudzījos tālumā. Vēlējos saglabāt šo brīvības un laimes sajūtu, lai atsauktu atmiņā tumšajos ziemas mēnešos.

Domas klīda ap jautājumu: “Kam pieder tā vientuļā mājiņa -

it kā pilsētas centrā, bet tomēr lauka vidū?”

Minhenes – Zalcburgas ceļojuma aprakstu lasīt šeit.

Māksla – dvēseles atklāsme

Šodien bija mākslas muzeju diena. Apmeklēju veselus četrus Minhenes Modernās mākslas muzejus.

Māksla ir savas dvēseles un būtības atklāsme citiem. Tā ir atbrīvošanās no liekās enerģijas – labās un arī sliktās. Var jau būt, ka šāda sevis izpausme demonstrē cilvēka drosmi, jo “laukā izpeld” arī psihiskas traumas, kas atbilstoši sabiedrības morāles normām ikdienā tomēr tiek apslāpētas, piemēram, pārmērīga vulgaritāte un brutāla seksualitāte. Manī kā skatītājā tas izraisīja pretīgumu. Uztvēru šādu mākslinieku kā ekshibicionistu, kas, aizbildinoties ar mākslu, izstādē (exhibicion) izrāda ģenetālijas un savu dzimumtieksmi.

Minhenes – Zalcburgas ceļojuma aprakstu lasīt šeit.

Izlaidums bez vecākiem

Laikā, kad meitai noritēja izlaidums, abi ar vīru laiskojāmies uz soliņa Minhenes Angļu parkā. Janvārī plānojot šo ceļojumu, nevarēju paredzēt, ka 29. jūnijā Rīgas Stradiņa universitāte mediķiem izsniegs ārsta diplomus. Uz izlaidumu kā mūsu ģimenes pārstāvi nosūtījām dēlu. Viņš bija atbildīgs arī par puķu pušķa iegādi.

Dēls whatsappā mums atskaitījās, kādu pušķi nopircis māsai.

Minhenes – Zalcburgas ceļojuma aprakstu lasīt šeit.

Visapkārt vulkāni

Viss esošais mums apkārt ir kā uzkaitēts vulkāns, kas iekšēji sevī krāj karstumu līdz sprādzienam uz āru. Dusmas. Seksualitāte. Sabiedrības nemieri. Kari. Dabas stihijas. Un pat lietu amortizācija.

Minhenes lidostas kvesti

Šodien mani pārsteidza Minhenes lidosta. Izrādās, ka te ir pašapkalpošanās. Mums pašiem nācās izdrukāt pie kofera līmējamo lentu un pašiem vajadzēja nosvērt un nodot koferi. Staigāju riņķī pētot, kā šīs divas darbības paveic citi, taču jāatzīst, ka daudziem vietējiem tas arī bija atjautības kvests.

Tālāk bija jādodas uz norādītā ceļa drošības kontroli. Varu kļūdīties, bet, manuprāt, tur bija J; K; L; N un vēl kaut kādi citi ceļi. Mums vajadzēja K ceļu. Pie drošības kontroles punkta vilkām no somas laukā pusizdzertās pet pudeles, lai tās izmestu laukā. Mūs atturēja. Teica, ka ūdeni var atstāt. Tad kā ierasts, sākām no somām krāmēt planšetes, mobilos telefonus, power banku un fotoaparātu. Atkal mūs pārsteidza, jo tas viss varēja palikt somā. Tātad cauri skenerim izbrauca pilna soma ar elektrolietām un ūdens pudelēm (ne tā kā mūsu lidostā). Tikai jakas novilkām un nolikām somām līdzās uz paletes.

Tālāk virzījāmies uz savu K ceļu. Kaut kādā posmā mums vajadzēja iesēsties lidostas pazemes vilcienā, un tas mūs pāris minūšu laikā nogādāja līdz ceļam K. Pats labākais, ka šim ceļam K ir vēl vismaz 30 vārti. Gājām meklēt savus vārtus K08, un tikai tad es sapratu, kāpēc pie lidostas ieejas uz tablo rādījās, ka līdz K08 ir 26 minūtes. Nepiefiksēju, cik daudz laika pagāja mums, bet domāju, ka krietni vien vairāk.

Mūsu lidmašīna kavējās, un tika nomainīti vārti. Labi, ka līdzās – K10. Ja būtu jāmeklē citi atzari, tas sagādātu tikai lieku stresu.

Pats dīvainākais, ka nekur lidostā neuzrādījām ne pasi, ne ID. Visur – arī iekāpjot lidmašīnā – tikām sveikā ar svītru kodu. Kā tas ir no drošības viedokļa? Vai nevar būt tā, ka biļeti nopērk viens, bet aizbrauc pilnīgi cits, jo svītru kodus var pārsūtīt no viena e-pasta uz otru.

Minhenes – Zalcburgas ceļojuma aprakstu lasīt šeit.

Depozīta maksa

Braucot ar riteni, nolēmu Ikšķiles veikalā “Lats”, kas atrodas pie stacijas, nopirkt dzeramo ūdeni. Līdzās plauktā stāvošajai pudelei bija uzlikta cena 0,60 eiro, taču pie kases man paprasīja 0,70 eiro. Jautāju, kāpēc cena atšķiras? Pārdevēja atbildēja, ka 10 centi jāpiemaksā par depozītu. Vai tad depozīta maksa nav jāiekļauj dzēriena vērtībā? Uzskatu, ka tā ir pircēju maldināšana, ja uzrādīta tiek viena preces cena, bet jāmaksā cita cena.