Mana dienasgrāmata 2023

2. aprīlis, svētdiena

05.04.2023.

Stulbums

Pie kāpņu telpas paziņojuma dēļa pielikta jauna zīmīte. “Daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas piesaistītajā teritorijā ir aizliegts barot putnus (tai skaitā arī no dzīvokļa balkona). Lēmums ir saistošs visiem dzīvojamās mājas iedzīvotājiem, un šāda noteikuma pārkāpšanas gadījumā, nama apsaimniekotājs ir tiesīgs informēt pašvaldības policiju, kā arī vērsties tiesā.”

Rodas pamatota vēlme piezvanīt mājas apsaimniekotājam un pajautāt, vai tā tiešām ir apsaimniekotāja prasība vai arī mūsu mājas vecākās izdomājums. Ja jau putnus nevar barot, tad arī kaķus un suņus nevar ārā staigināt un kakināt. Un vēl tas teksts par vēršanos tiesā, ja baros putnus. Smiekli nāk. Tu pabaro baložus un zvirbuļus ar maizi un tev par to jāmaksā sods vai arī tevi par to ieliek cietumā?!


Atkal snieg

Laikapstākļi buksē manus pavasara darba plānus. Atkal snieg.


Jo augstāk – jo aukstāk

Sniga retas pārslas. Vienā no pagalmā augošajiem bērziem tupēja bariņš strazdu un dažas vārnas. Kāpēc tie okupējuši tieši koka galotnes zarus? Jo augstāk – jo aukstāk!


Krievijas -  Ukrainas karš (406. diena)

Nav diena, kad nedomātu par Ukrainu.

 

Mana dakterīte

Meitai šodien pēdējā mācību diena RSU Medicīnas fakultātē. Atlicis vēl tikai lielais gala eksāmens maijā. Nemaz neticas, ka jau aizritējuši seši smagi zubrīšanās gadi. Priekšā vēl rezidentūra.


Jautrības trūkums

Jo bērni lielāki, jo jautrības mājās mazāk. Vismaz skolā kāda drusciņa atlec.


Asā atbilde

Beidzot pienācis ilgi gaidītais siltais laiks komplektā ar četrām Lieldienu brīvdienām. Mašīnā sakrāmēju prāvu kaudzi akmeņu puķu dobes apmalei, trīs lielus zemes maisus, uzplaucētus rožu un krūmu stādus, kā arī divus dučus hiacinšu sīpolu un braucu uz pseido dārziņu, ko pēdējo trīs gadu laikā esmu iekārtojusi zem meitas dzīvokļa logiem.

Kur nu bez blakus dzīvokļa kaimiņienes. Tai vienmēr viss ir jāredz un jāzina. Izkārusies pa logu, viņa man saka: “Es gribēju to jasmīnkrūmu izrakt ārā, jo man traucē.”

Jasmīnkrūms tika iestādīts deviņdesmitajos gados, kad te dzīvoja mana mamma. Krūms izaudzis uz abu dzīvokļu robežas iepretim mūsu logiem. Pēdējos divus gadus to pavasarī mājas apsaimniekotāji apcērp tik īsu, ka vasarā vien pāris ziedi uzzied. Tagad sapratu, kāpēc tā dara. Droši vien šī zvanīja un sūdzējās.

Es: “Cilvēki ir dažādi. Jums nepatīk, bet mums patīk. Tā, ka 1 pret 1.”

Kaimiņiene: “Es te gribēju ceriņu iestādīt.” Kur loģika? Ja jau jasmīns traucēja, tad ceriņš arī traucēs. Un pagājušo gadu runāja par peoniju šajā vietā.

Es: “Jūs te dzīvojat jau sešus gadus. Ja jau krūms nepatīk, varējāt to izrakt laukā jau agrāk, nevis katru gadu runāt par to. Aizejiet uz veikalu, nopērciet zāģi un lāpstu, un izrociet. Es pie otra loga pati vecos krūmus ar visām saknēm izraku.”

Mute bija ciet.

Par sevi nopriecājos, ka beidzot esmu pāraugusi pieklājīgi klusējošās inteliģences sindromu.


Spēka baterija nobeidzās

Divas aktīvas dienas un kājas vairs neklausa. 10 kilometru garās pastaigas noslēgums sanāca pavisam gurdens un lēns. Spēka baterija nobeidzās.

 

Ziedošais krūms

Mežmalā pie grāvja pamanīju nelielu ziedošu krūmu. No attāluma šķita, ka grāvmalē izsviesti mākslīgie zariņi, jo tik agri krūmi vēl nezied. Pirms trim dienām taču sniga.

Ap rozīgajiem ziediem, kas līdzinājās ceriņiem, lidinājās dzeltens tauriņš. Ziedi patīkami smaržoja. Mājās pārnākusi internetā uzmeklēju, kas tas par augu - parastā zalktene jeb tautā dēvētais meža ceriņš. Ļoti indīgs augs.

Parastā zalktene jeb meža ceriņš.


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko



Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.




pārdomas 

 

Vecāku priekšstati par bērna nākotni bieži vien atšķiras no bērna priekšstatiem par savu nākotni.