Klapatas ar jauno telefonu

Vīrs nolēma, ka nomainīs mātes podziņtelefonu pret skārienjūtīgo. Telefonam tika veltīta gandrīz visa diena, jo nācās speciāli braukt uz 25-us kilometrus attālo Rēzekni. Pēc tam bija jāsavada visi kontakti un vēl jāapmāca vīramāte, kā ar telefonu rīkoties.

Secinājums - jaunam telefonam jāvelta tik daudz laika, tāpēc nav vēlmes savējo mainīt.

Pāris minūtes bērnam

Nemaz nevarēju iedomāties, ka eksistē izglītotu cilvēku ģimenes, kurās nemēdz ar bērniem pārrunāt par viņu sajūtām. Jau labu laiku atpakaļ biju lasījusi, ka dienā sarunai ar bērnu jāvelta vismaz 10 minūtes. Tas taču ir smieklīgi maz.

Plāksteri mašīnai

Kad ziema tuvojās uz galu, vadītāja durvju apakšmalā pamanīju rūsas traipus. Pēc diviem mēnešiem sāka jau lobīties krāsa. Nolēmu, ka sagaidīšu atvaļinājumu, kad būs brīvāks laiks, un aizbraukšu līdz servisam apjautāties, vai iespējams rūsu ar kaut ko aizšpaktelēt ciet, lai tas melnums “nekrīt acīs”.

Nu tā liktenīgā diena pienāca. Servisā pateica, ka vienīgais atrisinājums esot durvju maiņa. Kaut kā nevēlējos priekš savas “večiņas” tērēt tik lielu summu, tāpēc nolēmu darboties pati. Veikalā nopirku smilšpapīru rūsas un virs tās esošās krāsas noskrāpēšanai. Kad šo darbu paveicu, metāla virsmu noklāju ar metāla grunti, kas bija pieejama aerosola veidā. Tagad izskatās, ka durvju apakšmalā uzlīmēti divi lieli, gaiši pelēki plāksteri. Nekas skaists jau nav, bet mierinu sevi, ka varbūt tā ir labāk.

Iekšā laidēja un durvju virinātāja (1)

Direktore izteica vilinošu piedāvājumu, - ja izlaidumos (kopā 7), kas iekrīt mana atvaļinājuma laikā, visas dienas garumā padežūrēšu jaunās skolas gaitenī, tiks piešķirtas brīvas darba dienas rudens brīvlaikā. Tā nu es šodien piestrādāju par namamāti, kas ar smaidu un labas dienas vēlējumiem sagaida ciemiņus, ierādot viņiem ceļu, kurp doties uz svinīgo pasākumu.

Kā jau vienmēr tādās saspringtās dienās – bez starpgadījumiem neiztikt. Bija jāizpalīdz ne tikai sapucēties, bet arī jāpamāca kāds absolvents, kā rīkoties, lai nogludinātu “asās mēles” konfliktu ar direktori. Pat ātrie tika izsaukti, jo vienam palika slikti.

Iekšā laidēja un durvju virinātāja (2)

Šodien otrā dežūras diena skolas izlaidumos. Sapratu, ka man šis jaunais “iekšā laidējas un durvju virinātājas” amats pat patīk. Iedibināju kārtību. Kavētājus zālē ielaidu tikai aplausu laikā, nevis kā citos pasākumos, kur skatītāji atļāvās staigāt šurpu turpu, kad vien ienāca prātā.

Bija kāds gandrīz stundu nokavējis pāris, kas man pārmeta, ka neielaidu zālē uzreiz, kā pienāca pie durvīm. Mašīnā, redz, palikuši divi guļoši bērni, tāpēc viņi nākot tikai apsveikt. Es šokā: “Kā Jūs varējāt atstāt mašīnā bērnus vienus pašus?’’ Atbilde: “Bet viņi taču guļ.” Johaidī! Teicu, lai tēvs iet dežūrēt pie mašīnas, kamēr māte sveiks absolventu. Jaunā sieviete dusmīgi noburkšķēja: “Kas mūs te mācīs.” Strupi atteicu: “Esmu skolotāja, tāpēc arī mācu!”

Vienam prieki, otram bēdas

Ne reizi 29-u laulības gadu laikā nav gadījies piedzīvot situāciju, kad esmu saslimusi, bet vīrs bez manis brauc svinēt svētkus kopā ar draugiem vai radiem. Pat tāda doma netika pieļauta. Ja viens slikti jūtas, otrs “stāv uz vakts” un rūpējas par slimo.

Man nav izprotamas meitas attiecības. Es būtu uztaisījusi skandālu, lai izvēlas, kas pirmajā vietā – es vai draugi. Kā saslimušu meiteni var atstāt mājās vienu pašu (pie tam Līgo vakarā)? Katra situācija dzīvē liek pārdomāt vērtības.

Līgo vakars

Velosipēda groziņā ieliku Līgo vakara gardumus nelielam piknikam pie Daugavas. Abi ar vīru izbraucām teju 30 km garu maršrutu Ogre – Saulkalne – Ogre.

Daugava pie Saulkalnes.

Saulriets virs Ikšķiles meža.

Zīmīgais 24

Visas dienas garumā vērojām cirku, kā Prigožins ar saviem “Vagner” algotņiem garās auto kolonnās no Ukrainas dodas uz Maskavu “cīnīties par taisnību”, pa ceļam savā kontrolē pārņemot Rostovu pie Donas un Voroņežu. Lai Maskavu aizsargātu pret “Vagner” kareivjiem, pilsētā tika ievesta bruņu tehnika un notika ceļu bloķēšana.

Cik strauji dumpis sākās, tik strauji tas arī beidzās, jo pēc vienošanās ar Lukašenko un Putinu, Prigožins pulksten 21-os atsauca virzību uz Maskavu un griezās atpakaļ, atrunājoties, ka nevēlas izliet krievu asinis. Vai nav zīmīgi – Putins Ukrainā karu uzsāka 24. februāra rītā, un arī Prigožins Krievijas militāro dumpi uzsāka 24. datumā.