Trīs māsas un trīs brāļi

Uz izrādi “Suņa māja” (vērtējums šeit) biju ieradusies 30 minūtes agrāk, tāpēc, īsinot laiku, vestibilā lasīju grāmatu “Trīs māsas” (vērtējums šeit). Dīvaina sakritība. Grāmata par trim māsām un izrāde par trim brāļiem. Cik māsas savā starpā bija tuvas un nešķiramas, tik brāļi savā starpā bija šķirti un naidpilni. Kas pie vainas? Vai audzināšana?

Trīs māsu ģimenē jau šūpulī tika ielikta viena no svarīgākajām dzīves vērtībām – mīlestība un cieņa pret savu ģimeni. Taču trīs brāļus audzinājis viens pats tēvs, kas, kā jau vīrietis, nav mācējis ne izrunāties, ne izrādīt savu mīlestību, ne iemācīt to darīt arī saviem dēliem.

Kā draudzenes

Meitas dzīvošana atsevišķi mūsu attiecībām ir nākusi tikai par labu. Tiekamies apmēram reizi nedēļā, lai pārrunātu notikušo. Vairs nekādu ikdienišķu strīdu par nesakārtotu istabu un izmētātām drēbēm vai arī par vēlu pārnākšanu mājās. Tagad esam kā draudzenes - līdzvērtīgas.

Aizejošās ziemas dekors

Pusstundu pirms pusnakts sākās astronomiskais pavasaris. Apmēram ap to laiku no mākslīgās egles, kas trīs mēnešus uzkrāja viesistabas putekļus, noņēmu visus rotājumus. Egli izjaucu pa daļām un iestūķēju vecā ceļojuma koferī. Tagad zem gultas tā sagaidīs nākamos Ziemassvētkus.  

Plānotie darbi

Vasara tik īsa, bet plānoto darbu tik daudz. Labprāt iesāktu kaut ko jau tagad, - diemžēl nepieciešams silts laiks.

Smadzenes sacaurumotas kā sieram

Nekad ar sava stāva pretējo kaimiņieni nebiju pārmijusi vairāk par dažiem teikumiem. Šodien viņa man apjautājās, vai netraucējot televizors, kas citreiz paliek runājam pat naktī, kad viņa iemiegot. Teicu, ka pārāk netraucē, kaut mani vienmēr ir tracinājušas krievu ziņas vai propagandas stilā veidotās pārraides, kas pēdējā gada laikā dzirdamas aiz sienas. Kā pati atzinās, esot pieslēgusies Krievijas TV, un visi viņai zināmie krievi arī skatoties Krievijas pārraides (100% nelegāls pieslēgums), jo Latvijas televīzija nerādot taisnību, bet to, ko vēlas, lai cilvēki dzirdētu.

Te būs daži kaimiņienes sacaurumoto smadzeņu murgi: “Vai zināt, ka Krievija jau uzvarējusi karā? Ukrainā nogalināti 100 000 karavīri, bet Krievijā tikai 10 000, tāpēc Ukrainā vairs nav kas karo, un tiekot iesaukti armijā pat 15 gadus veci jaunieši…”

Iepriekš biju domājusi, ka kaimiņiene Latvijā no Krievijas iebraukusi 70-tajos vai 80-tajos gados, kad atvērās trikotāžas kombināts “Ogre”. Kā izrādās, viņa mūsu valstī dzīvo no 8-u mēnešu vecuma, un tagad viņai pāri 70. Visa dzīve pavadīta Latvijā, bet domas tik un tā grozās ap un par Krieviju. Skumji. Lūk, ko nodarījusi iespēja Latvijas skolās mācīties krievu valodas plūsmā. Tika radītas vairākas pret Latviju netolerantas krieviski runājošo paaudzes.

Kaimiņiene apbižotā balsī: “Jūs jau nezināt, kā te Latvijā jūtas krievi…” Zinu gan, kā jūtas krievi, jo mana vīramāte ir krieviete un visi viņas radi arī. Un visi viņi dzīvo Rēzeknes apkaimē. Un visi viņi skatās krievu TV. Un liela daļa no viņiem nemāk latviešu valodu, kaut nodzīvojuši Latvijā visu dzīvi. Un es vienmēr izvairos ar viņiem runāt par politiku vai par vēlēšanu rezultātiem, jo mūsu domas nekad nesakrīt.

Pretjautājums – vai krievi vispār zina, kā Latvijā jūtas latvieši?

Kārtējo reizi pārliecinājos, ka latvieši un krievi ir pilnīgi atšķirīgas mentalitātes, tāpat kā Amerikā baltie un nēģeri.

Kad mašīna remontā

Esmu jau galīgi palaidusies. Līdz skolai ejamas 10 minūtes, taču es vienmēr braucu ar mašīnu, atrunājoties, ka man ir trīs nesamie – dators, somiņa ar dokumentiem un atslēgām, kā arī maiss ar skolas materiāliem un skolēnu darbiem. Šodien visu nesamo nācās satilpināt vienā somā, jo uz skolu devos kājām. Mašīna remontā.

Personīgās mājas lapas priekšrocība

Meita sūkstījās, ka Instagram nez kāpēc nobloķējis vai arī izdzēsis viņas kā fotogrāfa veidoto foto profilu, kuram bijis paliels sekotāju skaits. Vēl dzirdēts, ka Facebook arī mēdzot uz kādu laiku nobloķēt piekļuvi, ja moderatoram šķitis, ka lietotājs kaut ko uzrakstījis ne to, ko drīkstētu. Toties es savā mājas lapā varu rakstīt, ko vēlos un neviens to nevar ne izdzēst, ne nobloķēt.

Ceļš uz mērķi

Kopā ar saviem audzināmajiem klausījos karjeras konsultantes lekciju. Pirmo reizi dzirdēju par tādu Brajena Meina (Brian Mayne) mērķu karti, kurā jāuzraksta savs mērķis, apakšmērķi, veidi, kā sasniegt, kā arī laiks, kad mērķim vajadzētu piepildīties. Nekad soļus līdz savam mērķim neesmu tādā veidā pierakstījusi, bet līdzīgi galvā izdomājusi gan. Kā vairākus šaha gājienus uz priekšu.

Brajena Meina (Brian Mayne) mērķu karte ar vizualizāciju.

Sēru diena

Vēlos turpināt pirms dažām dienām (22. martā) kaimiņienes iesākto sarunu: “Jūs jau nezināt, kā te Latvijā jūtas krievi…” Patiesībā man ir pilnīgi vienalga, kā te jūtas krievi. Mani vairāk uztrauc, kā Latvijā jūtas latvieši, jo, kaut arī pagājuši vairāk kā 70 gadi un nomainījušās vairākas paaudzes, latvieši nespēj ne aizmirst, ne piedot padomju Krievijas represijas pret iedzīvotājiem, kad uz Sibīriju lopu vagonos tika izsūtīti tūkstošiem latviešu ģimeņu. Diez vai krievi, kas ieradušies te uz dzīvi padomijas laikā, apzinās, kādu postu latviešu tautai radījuši viņu tautieši. 1949. gadā no 25.-29. martam uz Sibīriju tika izsūtīti 42 125 latvieši (arī mani radinieki), tai skaitā, apmēram 10 000 bērni un jaunieši.

Izskatās, ka Krievija savā attīstībā nekur tālāk nav tikusi. Tieši tādas pašas darbības pašlaik tiek veiktas arī Ukrainā. No turienes uz Krieviju ar varu jau tikuši deportēti vairāk kā 16 000 bērni.