Saulainā diena

Šodien noslēdzās gada tumšākie trīs mēneši (solārā ziema), kas ilgst no 6. novembra līdz 4. februārim. Daba mūs aplaimoja ar skaistu, saulainu dienu. Es pat divas reizes izgāju ārā. Pirmo reizi pastaigāties, bet otro reizi – uz mežu slēpot.

Priekšrocība

Labi, ka skola atrodas netālu no mājām. Biju piemirsusi uz tehniskās grafikas stundu paņemt uzdevumu materiālus. Līdz mājām un atpakaļ ar mašīnu, - un iekļāvos 15 minūtēs.

Datortomogrāfija

Paņēmu no somas mobilo telefonu, lai ieskatītos pulkstenī. Kad ieliku to atpakaļ somā, sapratu, ka vāciņu atvēru vaļā un aizvēru ciet, bet laiku neredzēju…

Ārste iznāca laukā no kabineta un teica, ka datortomogrāfijas attēli pieejami jau tagad, bet atbilde būs pēc divām nedēļām. Nevajadzēja viņai to teikt, jo dēls uzreiz iegāja savā profilā…

Kad neko nejēdz no rentgena bildēm, labāk tās neskatīties, jo katrs plankumiņš rada aizdomas par visļaunāko…

Abi ar dēlu, iegrimuši drūmās domās, braucām mājup. Paldies vīram, kas vienmēr spējis rast mierinājuma vārdus un pamatotus argumentus satraukuma mazināšanai.

Netīkamais vēstures posms

Vairākus vidusskolēnus biju paaicinājusi kopīgi noskatīties jauno latviešu filmu “Mātes piens” (vērtējums šeit).

Ar nepatiku atceros savus skolas gadus. Kaut gan tajā laikā nezināju, kāda ir patiesība un, ka viss ir meli, manī iekšēji kaut kāda nepatika dzīvojās. Skatoties filmā attēloto skolas dzīvi un padomju ideoloģiju, uzplēsās pretīguma rētas. Apzinos, ka tieši tas pats melu mašinērijas process pašlaik notiek Krievijā.

Atmiņas piepūle

Mēģinu galvā tīt atpakaļ filmu, kas varētu būt par iemeslu izaugumam zemribu rajonā. Pāršķirstīju savu dienasgrāmatu. 2021. gada 11. novembrī dēls ar skūteri bija uzbraucis virsū akmenim un nokritis. Prātā palicis, ka toreiz viņam vairākas dienas sāpēja zemribu rajonā (pats viņš gan to neatceras). Piedāvāju aiziet pie ārsta, lai uztaisītu rentgenu, bet toreiz bija kovida laiks, un dēls atteicās. Varbūt viņa pēdējo divu mēnešu aktīvā sportošana ietekmēja kādreizējo sasituma vietu? To uzzināsim tikai pēc divām nedēļām. Tās būs divas ļoti garas nedēļas. Divas ļoti skumju domu nedēļas.

Randiņi

Divpadsmitie pārrunāja viena klases biedra gaidāmo pirmo randiņu. Klausījos sarunā un žēli noteicu, ka es jau 30 gadus neesmu gājusi uz randiņiem. Kāds no puišiem pārsteigts pajautāja: “Vai tad vīrs jūs neaicina uz randiņiem?” Ikdienas kopīgās pastaigas vai kopīgie izbraucieni manā skatījumā nav randiņi.

Randiņš ir tad, kad tikšanās ar tīkamo cilvēku tevī raisa neaprakstāmu emociju buķeti: satraukumu, mulsumu, neziņu, gaidas, ilgas, prieku, cerības, labestību un dzīvesprieku. Šīs emocijas visbiežāk pavada vēlme būt otra cilvēka acīs labākam un skaistākam.

Nakts gaitas

Naktī nevarēju aizmigt, jo, pirmkārt, sūrstēja iekaisušais kakls, bet, otrkārt, dēls bija aizbraucis uz mīlestības dienai veltītu balli, pēc kuras bija nolēmis nevis ar pēdējo vilcienu braukt mājās, bet kopā ar draugu nakti pavadīt kādā no vaļā esošajiem kazino. Nav jau tā, ka būtu aizrāvies ar azartspēlēm. Drīzāk intereses pēc.

Esot bijis casino Olimpic, kas atrodas Rīgas centrā līdzās Radisson viesnīcai (agrāk viesnīca “Latvija”). Atbraucis mājās sajūsmināts stāstīja, ka nemaz nebija domājis, ka Latvijā ir kaut kas tik krāšņš un iespaidīgs. Tur esot bijis ļoti daudz gan ārzemnieku, gan vietējo. Jautāju, vai tad dreskods bijis pietiekami labs, lai abus draugus ielaistu šādā iestādījumā? Esot tusējušies tikai pie griežamajiem aparātiem un uz zālē esošajiem kazino galdiem, pie kuriem sēdējuši bagātnieki, noskatījušies no attāluma.

Kāds Latvijas krievs dēla vecumā bez sirdsapziņas pārmetumiem aparātā vienā piegājienā ielicis trīs simtus un visu pazaudējis. Manējais ar līdzi paņemtajiem 20 eiro droši vien šajā mirklī sajutās kā nabags. Toties pēc kazino apmeklējuma dēlā radās motivācija kaut ko dzīvē sasniegt, lai arī varētu tā kādreiz brīvi atnākt uz kazino atpūsties.