Savstarpējā pieskatīšana

Mammai kataraktas operācija, tāpēc, kamēr viņa pēc operācijas diennakti pavadīs slimnīcā, es pieskatīšu tēvu. Atcerējos līdzību. Tālajā 1998. gadā tēvs speciāli bija paņēmis atvaļinājumu manā grūtniecības pēdējā mēnesī, lai katru dienu, kamēr vīrs darbā, būtu kopā ar mani.

Atradumi

Vecāku mājās laiku pavadīju lietderīgi – izšķiroju un sakārtoju plauktus. Atradu vecu Ogres trikotāžas kombināta avīzi ar mātes fotogrāfiju. “Izstrādes normu viņa pastāvīgi izpilda par 150%... Vairākkārtēja sociālistiskās sacensības uzvarētāja… apbalvota ar kombināta Goda rakstu”. Visu dzīvi smagi rukāja, lai vecumdienās pensijā saņemtu nedaudz zem 400 eiro. Nožēlojami.

Atradu vēl neizlietotus sāls un sērkociņu talonus.

Vecāku pieskatītāja

Naktī, esot vecāku mājās, nespēju aizmigt. Ne tamdēļ, ka neierasta guļvieta, bet gan tāpēc, ka tēvs naktī astoņas reizes cēlās augšā. Man viņam bija jāpalīdz izkāpt no gultas, bet pēc tam – apgulties. Guļus pozā viņš pats nespēj ne pagriezties, ne apsegties. Tagad sapratu, ko nozīmēja mammas žēlošanās, ka pēdējā laikā viņa nevar pa nakti kārtīgi izgulēties. Man ir tik ārkārtīgi žēl savus vecākus. Īpaši tēvu, kam nākas tā mocīties. Parkinsons padarījis viņu galīgi stīvu un nevarīgu.

Tāda neizgulējusies agri no rīta izņēmu mammu no Rīgas slimnīcas, un pēc tam pulksten 9-os paspēju vēl uz skolas sapulci.

Garais pārbrauciens

Dēls ar draugiem uz četrām dienām brauc uz Poliju (galvenais mērķis – atrakciju parks). Paredzēts, ka pusi ceļa viņš vadīs mašīnu. Pirms brauciena teicu, ka viņam nav pieredzes braukt pie stūres tik garus ceļa gabalus, jo tas nav tāpat, kā nobraukt ar pārtraukumiem 50-100 kilometrus dienā.

Vēlu vakarā dēls tēvam atrakstījis (man gan neatzinās), ka esot ļoti piekusis.

Veselības melnā strīpa

Mūsu ģimenei laika posms no pagājušā gada augusta saistās ar vairākām operācijām – tēvam viena, meitai divas, mātei viena. Otra operācija mammai vēl priekšā. Meita pirms nedēļas izslimoja kovidu. Pagāja pāris dienas un dabūja strutojošo angīnu. Ilgstošs stress un neziņa, ko radījis kovida laiks un karš Ukrainā, sāk līst uz āru.

Nostaļģija

Neatminos, kad pēdējo reizi mājās biju nakšņojusi viena pati. Vientulība uzdzina skumjas. Atcerējos laikus, kad bērni bija vēl mazi, un visās ģimenes aktivitātēs piedalījās arī oma un opis. Ik pa laikam raudāju. Tik sāpīgi redzēt, kā opis (mans tēvs) mokās un izdziest, cīnoties ar Parkinsona slimības radīto bezspēcību. Laiks, kad būs palikušas vien atmiņas, neizbēgami pietuvojas. Apziņa, ka jebkurā mirklī varu zaudēt savus vecākus, šobrīd sāpina visvairāk.

Apciemojumu nozīmīgums

Neskatoties uz to, ka meitai strutojošā angīna, piekritu viņas apciemojumam un palikšanai pie mums pa nakti. Apciemojumi ir tik reti, ka jāpriecājas par tiem jebkādā situācijā un ar jebkādiem nosacījumiem. Nebiju meitu redzējusi mēnesi.

Pilsētas svētki vienatnē (1)

Vakarā, kad satumsa, aizgāju līdz Ogres Zilo kalnu mežmalai skatīties brīvdabas kino. Viena pati, jo vīrs uz četrām dienām aizbraucis pie savas mātes uz laukiem.

Sarakste ģimenes čatā.

Meita: Kādu filmu rāda?

Es: Multeni. Kāda pesionēta skolotāja tirgū nopirka vistu Turleku. Tai vistai neizdodas izdēt nevienu olu.

Vīrs: Es šādu filmu jau trīs dienas skatos.

Pilsētas svētki vienatnē (2)

Kā ik vasaru, Ogres pilsētas svētkus noslēdza grandiozs salūts virs Līkā tilta. Arī to nācās apmeklēt vienatnē.

Kad saule cepina

Roku āda sūrstēja karstajā saulē, tāpēc uzvilku hūdiju. Strādāt dārzā džemperī ar garām piedurknēm un garajās sporta biksēs, kad saule cepina +29⁰C, nav prāta darbs, bet vēlējos pabeigt iesāktos rakšanas darbus.