Mana dienasgrāmata 2024

Skorpionu cīņa

Nespēju vienoties ar kolēģi, jo abām dažādi uzskati vienā jautājumā. Vienai lielas ambīcijas, bet otra tamdēļ nevēlas būt pakļautā. Grūti sadzīvot divām līderēm ar skorpiona dabu.


Vissmagākā diena pēdējo gadu laikā

Nekad neaizmirsīšu tavas asaru pilnās acis un izmisušo saucienu: “Ar mani kaut kas nav kārtībā!” Bezspēkā saļimi. Mēģināju tevi noturēt. Puisis pacēla un nesa. Bija atlikuši vien pēdējie 50 metri līdz finišam…

Uzņemšanas nodaļā iegājām pulksten 18:30. Pie informācijas galdiņa uzraksts vēstīja, ka līdz pulksten 19:00 pārtraukums. Johaidī! Kāds vēl pārtraukums! Virināju visas iespējamās durvis un saucu pēc palīdzības. Neviena ārsta! Paskrēju garām apsargam un piesteidzos pie trim ātrās palīdzības mediķiem. Tie raustīja plecus un rādīja uz durvīm, kuras iepriekš jau biju bezcerīgi raustījusi. Pēc apmēram 10 minūtēm iznāca tev pakaļ un aizveda prom uz vairāk kā trim mokoši garām stundām.

Tas nebija sapnis. Tā bija Rīgas Austrumu klīniskās universitātes Neatliekamās medicīnas un pacientu uzņemšanas nodaļa. Kā mājas lapa vēsta – lielākais neatliekamās palīdzības sniedzējs valstī. Tik liels palīdzības sniedzējs, ka ārstus nebija iespējams ieraudzīt.

13. datums – nelaimīgs datums.


Melnā strīpa

Visu dienu acu priekšā rādījās mans vakardienas izmisušais bērns.


Kas tur notiek?

Šobrīd Krievijā sacenšas, kurš lielāks idiots. Viens spriedelē, ka par karu Ukrainā daļēji vainīgs vācu filozofs Kants, kas dzīvojis 18. gadsimtā. Cits apgalvo, ka Latvija krievus gatavojas sūtīt uz nāves nometnēm.


Cerība mirst pēdējā

Krievija kā milzīgs daudzgalvains pūķis uz visām pusēm šļāc uguns šaltis, apdedzinot tuvākos kaimiņus. Drosminiekam nav izdevies ar vienu zobens vēzienu nocirst visas pūķa galvas. Cietumā nomiris Aleksejs Navaļnijs. Pēdējā cerība.


Noskaņojums

Pelēkums dabā. Pelēkums domās. Pelēkums nākotnē.

 

Iespēja, ko izmantot

Beidzot pienācis laiks uzprišināt savas spalviņas arī man, citādi kolēģe ar gudrajām runām direktori pārvilinājusi savā pusē.


Svētdienas pastaiga

Uzmanīgi gājām pa ledus klāto “briežu taku” apkārt briežu dārzam. Briežus neredzējām. Iespējams, ka visi jau aizvesti prom. Toties pievarējām 10 kilometrus.

Briežu dārza teritorijā ledus pārvilcies pār ūdens gravām.


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko



Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.




pārdomas 

 

Vecāku priekšstati par bērna nākotni bieži vien atšķiras no bērna priekšstatiem par savu nākotni.