Komentāri

Lasot ziņu portālu komentārus, rodas sajūta, ka lielākā daļa, kas te raksta, cenšas saindēt sabiedrību ar savu negatīvo žulti.

Vai slimnīcās drīkst fiksēt pacienta rokas?

Kad atvadījos no vecākās medicīnas māsas, teicu, ka man ir tiesības uzzināt medicīnas personāla vārdu, kas tik stipri piesēja tēva roku pie gultas, lai uzrakstītu sūdzību Veselības inspekcijai. Šoreiz gan es to nedarīšu.

Vakarā piezvanīja tēva daktere, mēģinot taisnoties. Sarunas laikā viņa teica, ka mans tēvs tiekot mākslīgi uzturēts pie dzīvības, un viņa vispār brīnoties, kā viņš tik ilgi izturējis. Gadījumā, ja mēs nolemjam tagad viņu vest mājās, tēvs varot nomirt pa ceļam, aizrijoties ar gļotām, vai arī nākamajā dienā esot mājās.

Kārtējo vakaru raudāju.

Tēvs brauks mājās

Piezvanīja ārste un pateica, ka slimnīcas sapulcē izlēmuši, ka nākošajā nedēļā tēvu izrakstīs. Piedāvāja vest uz pansionātu. Teicu, ka nekādā gadījumā, jo mēs viņu aprūpēsim mājās.

Vakarā vairākas stundas internetā meklēju informāciju par paliatīvo slimnieku kopšanu. Diemžēl latviešu valodā gandrīz nekas vērtīgs nav pieejams. Platformā YouTube krievu valodā uzgāju izsmeļošus video par traheostomas aprūpi un vakumsūkņu lietošanu, par skābekļa koncentratora darbību, par barošanu caur gastrostomu, par urīna katetra aprūpi un par Parkinsona slimnieku masāžu. Tagad zināšanas būs, vajadzīga tikai prakse.

Rīt medicīnas preču veikalā pasūtīšu visus nepieciešamos piederumus.

Mūsu tiesības

Sanitāre pastāstīja, ka slimnīcas vadība pēc manām sūdzībām medicīnas personālu esot nostrostējusi. Teicu, lai atvaino, ja pārmetumus saņēma nevainīgas māsiņas un sanitāres. Uz to sanitāre atbildēja: “Tās bija jūsu tiesības.”

Atzīšanās

Mamma atzinās, ka pirms pāris dienām, slēdzot vaļā dzīvokļa durvis, esot paģībusi. Atjēgusies, guļot uz kāpņutelpas grīdas. Vairāk kā divu mēnešu ilgais uztraukums par tēvu, kas slimnīcā iestrēdzis starp dzīvību un nāvi, māti gan mentāli, gan fiziski novājinājis.

Domājot par vasaru

Pēc ilgām pārdomām pieteicu ģimeni vasaras ceļojumam uz Rumānijas kalniem. Kā ik gadu – četratā.

Mūsu solījums piepildīsies – tēvs no slimnīcas brauks mājās

Bezgala priecīga, ka tēvs no slimnīcas atgriezīsies mājās. Ļoti ceru, ka mūsu rūpes viņa stāvokli uzlabos. Jautāju, vai izturēs te vēl divas naktis? Tēvs piekrītoši pievēra acis.

Medicīnas māsiņa vēlreiz parādīja, kā barot caur PEG caurulīti un kā darboties ar vakumsūkni, lai izsūktu no traheostomas caurulītes gļotas. Rīt braukšu uz Rīgu pakaļ visiem pasūtītajiem medicīnas aprīkojumiem.

70-tā diena slimnīcā

Neatceros, kad pēdējo reizi biju tik pacilāta un priecīga. Rīgā sapirku un iznomāju tēvam pilnīgi visu nepieciešamo – pat skābekļa koncentratoru. Arī transportu sarunāju. Sazvanīju ārsti un vienojos, ka tēvu rīt no slimnīcas izņemšu nedaudz pāri pulksten 14-tiem. Skolā palūdzu pāris brīvdienas, lai abas ar mammu aprastu, kā tēvu apkopt.

Atbraucot no Rīgas, steidzos pie mātes, lai iekārtotu tēvam istabu. Savestās medicīnas lietas aizņēma prāvu istabas daļu. Kad vēru vaļā pēdējo no klīniskās barošanas kabineta atsūtīto Nutridrink uztura kasti, iezvanījās telefons. Ārste pateica skumju vēsti - tēvs esot nomiris. Manī tai mirklī kaut kas salūza, jo sapratu, ka nepaspēju izpildīt tēva kvēlāko vēlēšanos. Es tā cerēju, ka viņš savās mājās izbaudīs vēl kādu laiciņu kopā ar ģimeni, un nomirs mājās, nevis slimnīcā.

Rīt bija paredzēts braukt uz savām mājām, bet šodien viņš devās uz citām mājām.