Jūtīgie zobi

Jau vairāk kā mēnesi nomoka zobu sāpes, kaut zobārste apgalvo, ka caurumu neesot. Iedvesmojoties no Bīna, vakar pati sev veicu zobu pārbaudi. No šujamtelpas aizņēmos šuvju ārdītāju, jo tam, tāpat kā zobārsta rīkam, ir smalks metāla gals. Nodezinficēju un uzmanīgi liku pēc kārtas pie visiem jūtīgajiem zobiem. Gudrāka netiku, jo vienlīdz jūtīgi šķita vairāki vienas puses augšējie un apakšējie zobi.

Pēdējā brīdī

Ap pulksten 20-iem sāku kārtot rītdienai somu. Liekot tajā maku, nolēmu, ka jāatbrīvojas no sīknaudas, jo maks tā uzblīdis, ka spiedpoga sprāgst vaļā. Šiverējot pa maka kabatiņām, uzgāju neiztērētu Drogas dāvanu karti, uz kuras kā pirkšanas datums norādīts 4. jūnijs. Sāku skaitīt mēnešus, jo dāvanu karte derīga tikai pusgadu, un sapratu, ka šodien tai ir pēdējā diena.

Uzrāvu mēteli un aizsteidzos līdz veikalam. Līdz tā ciet vēršanai bija atlikusi mazāk kā stunda.

Garo darba stundu iemesls

Skolā no 8:00 līdz 18:00 – 10 darba stundas, bet pēc tam darba turpinājums mājās. Man ir jautājuši, kāpēc tik daudz strādāju. Atbilde pavisam triviāla – vēlos realizēt mērķi, bet tam nepieciešams naudas uzkrājums.

Kuldīgā

Lai kārtējās pelēkās brīvdienas nenāktos nonīkt četrās sienās, kopā ar vīru aizbraucu divu dienu ceļojumā uz Kuldīgu. Iepriekš nemaz nezināju, ka tieši šodien vecpilsētā ieplānots gadatirgus un galvenās egles svinīga iedegšana ar mūziku un lāzeršovu.

Krāšņā eglīte bija redzama arī pa mūsu viesnīcas logu.

Kurzemes pienācīgi nenospodrinātās pērles

Kuldīga, Sabile, Kandava – pilsētas ar senatnīgu arhitektūras šarmu, kuru diemžēl nomāc trūkuma un pamestības iespaids. Ja vecās ēkas un pagalmi tiktu savesti kārtībā, šīs pilsētiņas ne par matu tiesu nebūtu sliktākas par, piemēram, tūristu iecienītajām mazajām Vācijas pilsētiņām.

2023. gadā Kuldīga tika iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Diemžēl šīs pamestās dzirnavas, līdzās kurām var vērot Alekšupītes ūdenskritumu, ne pavisam neliecina, ka pilsēta rūpētos par tūrismu. Vai tiešām nebija iespējams visus celtnes logus aizklāt, lai neredz, ka tie izdauzīti, kā arī savest kārtībā koka “balkoniņu”, kura dēļi teju teju taisās iegāzties upē.

Nezinu, vai vainīgs decembra pelēkums, smidzenis vai svētdiena,

bet Sabilē uz ielām redzējām vien pāris cilvēkus.

Sabile. Skats, kas paveras no tilta.

Kandava pārsteidza ar krāšņām puķu dobēm, ko decembra mēnesī rotāja dekoratīvie kāposti.

Dzimtas koks (1)

Meita platformā geni.com sāka veidot dzimtas koku, veltot tam abas brīvdienas.

Internetā esot atradusi Krievijas Impērijas tautas skaitīšanas dokumentus, kas datēti ar 1895. gada 5. jūniju. Tajā laikā Ludzas apriņķis ietilpis Vitebskas guberņā. Šajos mūsu dzimtas uzskaites dokumentos manam vecvectēvam ir divi gadiņi.

Dzimtas koks (2)

Pievienojos dzimtas koka izveidei, uzmeklējot vecās fotogrāfijas, kuras saglabāju pēc vecvecāku nāves. Abas ar meitu vairākas stundas pavadījām pie manas mammas, lai pilnveidotu arī viņas dzimtas koka zarus. Šķirojot vecās fotogrāfijas, raudājām.

Krievijas platformā pamyat-naroda.ru atradu informāciju par mana tēta tēvu, kas kopš 1941. gada septembra skaitās bezvēsts pazudis. Mans tēvs nekad viņu nav redzējis, jo tajā laikā omīte bija vien ceturtajā grūtniecības mēnesī.

Lasot opīša (omas trešā vīra) vēstuli, kurā viņš piemin, ka ir represēts bijušais leģionārs, kas tiesāts Maskavas kara tribunālā un 10 gadus pavadījis tālo austrumu lēģerī, nevarēju izburtot rokrakstu un saprast lēģera vietu. Talkā nāca ChatGPT. Izrādās, ka Spaska nometne, kas dēvēta par Karlag, atradās Kazahstānā un bija viena no lielākajām PSRS piespiedu darba nometnēm (gulags) no 1930. līdz 1959. gadam.

Vakarā noskatījos dokumentālu filmu par Karlag nometni. Raudāju, jo opis nekad neko par 10 moku darbos pavadītajiem gadiem nebija stāstījis. Tikai teicis, ka nenovēl to piedzīvot.