Svinību sākums bieži vien ir neveikls, jo ciemiņiem svešā mājā grūti iejusties, un var gadīties, ka ciemiņi savā starpā nemaz nav pazīstami. Lai visi nedaudz atraisītos, piedāvāju divus variantus, kā svinību sākumā bērnus iesaistīt kopīga darbiņa veikšanā. Šos papīrdarbus ar prieku darīs gan zēni, gan meitenes. 

Cepures (1.) gatavošana. Konusveida cepuri (skat. piegrieztni) savienojuma vietā sastiprina ar divpusējo līmlenti un skavotāju, bet pēc tam izrotā. Cepures apakšmalā ar šujamadatu izdur caurumus; iever apaļo gumiju, un tās galus nostiprina ar mezglu.

Maskas (2.) gatavošana. Maskai par pamatu izmanto briļļu piegrieztni (skat. piegrieztni). Tikai nedaudz izdomas, un brilles var pārtapt par dažādiem tēliem – dzīvniekiem, putniem, kukaiņiem, augiem un pat briesmoņiem. Maskas sānos ar šujamadatu izdur caurumus; iever apaļo gumiju, un tās galus nostiprina ar mezglu.

Ciemiņi kopīgi var izgatavot arī Jubilejas plakātu.

Kad meitai bija trīs vai četri gadiņi, viņa, tāpat kā citi bērni, gaidīja ciemos atnākam Lieldienu zaķi. Kā pateicību par krāsainajām olām, meita zaķim sagatavoja nelielu dāvaniņu, kas tika atstāta istabā. Pirms iešanas gulēt, virtuvē atvērām logu, bet no virtuves līdz istabai uz grīdas izklājām no aplikācijas papīra izgrieztas pēdiņas, lai zaķis mācētu atrast ceļu līdz savai dāvanai.

No rīta uzreiz pēc pamošanās meita skrēja uz istabu, lai pārbaudītu, vai Lieldienu zaķis saņēmis dāvaniņu. Tad viņa pa visu māju izmisīgi meklēja Lieldienu zaķa noslēptās olas. Visbeidzot, kad tika līdz virtuvei, pamanīja zaķa atstātās „pēdas”. Uz galda līdzās atvērtajam logam bija izstumdīti un apgāzti trauki, pa galdu mētājās maizes drupačas un izbiris cukurs. „Neveikls gan tas Lieldienu zaķis! Viņam laikam bija grūti pa logu tikt iekšā,” es noteicu un pie sevis pasmaidīju.

1. Vecgada vakara tradīcija. Pirms vairākiem gadiem, pastaigājoties pa mežu, mums iepatikās viena maza eglīte. Nolēmām, ka tā būs mūsu ģimenes eglīte. Tagad ik gadu 31. decembrī (gan lietū, gan sniegā – kā nu kuro gadu sanāk) mēs dodamies līdz eglītei, lai to izrotātu ar dārzeņu virtenēm. Ja pirmajos gados eglīte bija mazāka par bērniem, tad tagad tā jau pāraugusi tēti.

2. Vecgada vakara tradīcija. Visa gada garumā ik pa laikam es filmēju ģimenes pasākumus. Nofilmēto materiālu parasti nevienam nerādu līdz pat 31. decembrim. Vecgada vakarā mēs visi kopīgi skatāmies filmiņas, lai atmiņā atsvaidzinātu visu, kas ar mums noticis gada garumā. Tas ir ļoti interesants un jautrs pasākums.

3. Vecgada vakara tradīcija. Katrs ģimenes loceklis raksta vēstuli, ko vēlētos izdarīt vai sasniegt jaunajā gadā. Vēstules tiek ieliktas aploksnē, un to atver tikai pēc gada, tas ir, nākamā gada vecgada vakarā. Tad, ja vēlas, tekstu izlasa skaļi un visi pārspriež, kuras no vēlmēm ir piepildījušās un kuras nav piepildījušās.

Meitas 12 gadu jubilejā visa ģimene devāmies uz Latvijas Nacionālā teātra izrādi „Makss un Morics”. Par šīs izrādes apmeklēšanu, protams, bērni zināja labu laiciņu iepriekš, jo bijām vienojušies. Tomēr gribējās meitai sagādāt dzimšanas dienas pārsteigumu, kas paliktu atmiņā uz ilgāku laiku. Viņai nezinot, nedēļu pirms jubilejas sazinājos ar teātra darbinieci (neatceros vairs, ar kuru) un palūdzu, vai pēc izrādes būtu iespējams kopā ar Maksu un Moricu nofotografēties. Man tika sniegta pozitīva atbilde. Meita līdz pēdējam brīdim par šo norunu neko nezināja. Viņa nesaprata, kāpēc pēc izrādes mēs neejam prom, bet dodamies uz kādu no teātra telpām. 

Vēl viena ideja. Proti – Rīgas Kino muzejā izveidot pašiem savu animācijas filmiņu. Kad uz turieni aizvedu savus bērnus, tā gan nebija dzimšanas diena, bet iespaidi tāpat palika diezgan spēcīgi. Bērni un arī es (tētis gan atturējās) piedalījāmies leļļu filmiņas „Sarkangalvīte” tapšanas procesā. Pēc tam tikām pie šīs filmiņas diska. Pēc muzeja apmeklēšanas meita mājās fotografēja, lika kadrus vienu aiz otra un veidoja savas leļļu animācijas īsfilmiņas. 

Bērni izdomāja, ka filmiņā "Sarkangalvīte" vilkam virsū uzgāzīsies skapis.

Ja uz dzimšanas dienu uzaicināts neliels bērnu skaits, var noorganizēt pārgājienu vai ekskursiju. Vienu gadu dēlu ar draugiem aizvedu uz Lielvārdi. Kā galveno dāvanu ieplānoju jaunā „Izziņas un eksperimentu centra” apmeklēšanu. Laicīgi sazvanījos un sarunāju viesošanās laiku. Lai diena būtu piepildītāka, pirms centra bērnus aizvedu uz Uldevena koka pili, kur puikas kārtīgi izskraidījās. Aiz pils pa taciņu aizgājām līdz Daugavai. Tur bija iespēja pavizināties ar kuģīti, bet mēs nevēlējāmies. Tad dēlu ar draugiem aizvedu līdz Lielvārdes parkam, kur līdzās Lielvārdes pilsdrupām atrodas koka skulptūru dārzs. Protams, ka puišiem šāda pastaiga šķita garlaicīga, bet viņi pārāk nesūkstījās. Puiši uzrāpās uz lielā 80 tonnas smagā akmeņa – Lāčplēša gultas, kas atrodas līdzās Andreja Pumpura muzejam. Starpcitu, pieskaroties šim akmenim un iedomājoties vēlēšanos, tā piepildās. Tikai pirms skaršanās pie akmens, vienu pret otru jāsaberzē abas plaukstas. Pēc tam mēs aizbraucām uz kafejnīcu paēst un tad devāmies uz galveno apskates objektu - „Izziņas un eksperimentu centru”. Diena bija izdevusies. Gan interesanta un izklaidējoša, gan arī izzinoša.

Citā reizē dēlu ar draugiem aizvedu uz Rīgu. Tā kā dzimšanas diena iekrīt vasarā, ļāvu viņiem izbaudīt „Lido Atpūtas centra” (Krasta ielā) atrakcijas, arī šaušanu mērķī. Kad paēdām pusdienas, aizvedu viņus uz TV torni, lai no augšas paskatās uz Rīgu. Pēc tam braucām spēlēt boulingu un biljardu.