No 5 zirņiem piešķiru

Mēdz teikt, ka par gaumi nestrīdas. Personīgi mani šī grāmata garlaikoja, tāpēc lasīšana stiepās gana ilgi. Neesmu nekāda literatūras speciāliste, bet, manuprāt, rakstības stils un valoda nepārliecina, ka šo romānu rakstījusi pieredzējusi autore. Tāds vidusskolnieces sacerējumiņš 460 lappušu garumā. Vienīgais vērtīgais, ko lasot uzzināju – 19. un 20. gadsimtu mijā Dienvideiropā tika vervēti vīri, lai dotos labākas dzīves meklējumos uz Jaunzēlandi, kur bija iespēja, rokot zemi, meklēt vērtīgos kaurikoku sveķus, kas tika izmantoti linoleja ražošanā. Šie sveķu racēji tika dēvēti par gamdigeriem.

Romāna sižeta pamatā ir stāsts par kādu vieglprātīgu horvātu vīrieti Frano, kas pagājušā gadsimta sākumā sagrozījis galvu trim sievietēm, solot tās precēt. Visām trijām piedzimuši bērni. Viena sieviete dzīvoja Horvātijā, bet pārējās divas – Jaunzēlandē, kurp Frano bija aizbraucis, lai kļūtu par gamdigeru.

Romāna galvenajai varonei Elinorai ir 37 gadi. Pavisam nejauši sieviete uzzina, ka viņu un viņas māti ar pārējo ģimeni nesaista asinsradniecība. Izrādās, ka Elinora ir Frano mazmeita. Elinora nolemj atšķetināt ģimenes noslēpumu, atklājot Frano dzīves ceļu, tāpēc dodas uz Jaunzēlandi, kur satiekas un iepazīstas ar attālajiem radiem. Sava izmeklējuma laikā Elinora atklāj trīs sieviešu dzīves stāstus, kurus vieno mīlestība pret vienu un to pašu vīrieti.

Lai gan romāna darbība pārsvarā norisinās Jaunzēlandē, lasot nespēju iztēloties vidi, kā tur izskatās. Respektīvi, galvā neveidojās filma.

Citāts

“(..) skumjas liek cilvēkam novecot ātrāk. Nepieļaujiet, ka jūs kāds padara tik skumju (..)”.