Īsti vairs neatceros, bet šķiet, ka  2007. gada vasarā, pastaigājoties pa mežu, mums iepatikās viena maza eglīte. Kopš tā laika ik gadu 31. decembrī (gan lietū, gan sniegā – kā nu kuro gadu sanāk) mēs dodamies līdz eglītei, lai to izrotātu. Ja pirmajos gados eglīte bija mazāka par bērniem, tad tagad tā jau pāraugusi tēti.

Pie eglītes dedzinām brīnumsvecītes, šaujam plaukšķenes un sildamies, dzerot karstu tēju.

Turpinājums ...

Mūsu ģimenei jau kopš 1994. gada ir jauka tradīcija - reizi gadā (vēlams kāzu jubilejā) foto salonā nobildēties. Gadiem ritot, bildes krājas, un ik pa laikam ir interesanti pārlapot nu jau vēsturisko ģimenes fotoalbumu.

Bez ģimenes fotoalbuma lielu plaukta daļu aizņem abu bērnu fotoalbumi. Tos regulāri papildinu ar jaunām fotogrāfijām, pie katras pierakstot komentāru. Bieži vien, kad bērniem uznāk nostaļģija pēc vecajiem, labajiem laikiem, viņi savāc lielo albumu čupu un tos pāršķirsta. Vēl joprojām uzskatu, ka bildes albumā ir pārskatāmākas nekā tad, ja tās aplūkotu uz datora ekrāna.

Divi fotoalbumu debeskrāpji.

Tā kā brālis ir jaunāks, viņa fotoalbumu čupa ir mazāka.

No manas bērnības saglabājies raibs vilnas lakatiņš, kas mūsu ģimenē tiek dēvēts par burvju lakatiņu. Līdzko kādam sāk sāpēt kakls, ap to tiek apsiets šis lakatiņš. Nezinu, vai lakatiņam patiešām ir kāds spēks, bet bieži vien nākamajā dienā kakla sāpes mazinās vai pat pāriet. Nostrādā tāds kā placebo efekts.

Veikalā „Top” kādā no plauktiem ieraudzīju oranžus kaltētus augus (diemžēl nosaukumus tiem nezinu). Tā kā šī krāsa piestāv mūsu virtuvei, nolēmu, ka izgatavošu vāzē liekamu dekoru, tāpēc nopirku. Dažas nedēļas oranžie augi nogulēja manā darba telpā, jo nekādi nevarēju izdomāt, no kā un kādā veidā tiem pievienot kātus. Un tad vienu dienu nāca apjausma. Sagatavoju resnu alumīnija stiepli un smalku stieplīti. Tad saplēsu 1 cm platas auduma joslas. Starp auduma joslām ievietoju resno alumīnija stiepli, un tai visapkārt notinu smalko stieplīti. Pēc tam šos lokanos kātus ievietoju kaltētajos augos un nostiprināju.