Lai bērnu ģērbšanās process noritētu raitāk, pielietoju skaitīšanas metodi. Noteicu skaitli, līdz kuram skaitīšu un devu nosacījumu – piemēram, ja ģērbšanās noritēs ilgāk, nebūs multenīte. Tās drīzāk bija kā sacensības. Ja jutu, ka bērni nepaspēs noteiktajā laikā saģērbties, sāku skaitīt lēnāk vai arī skaitļiem klāt pieliku pusītes, par ko matemātiķi gan pamatīgi iebilstu.

Piemērs. Skaitu līdz pieci!

Viens.

Divi.

Trīs.

Četri.

Četri ar vienu pusīti.

Četri ar divām pusītēm.

Četri ar trijām pusītēm.

Un…

Pieci.

Pie istabas durvju abām sānu ailēm pieskrūvētas šauras koka līstītes, uz kurām dzimšanas dienās tiek atzīmēti bērnu augumi. Uz vienas līstītes – dēla augums, bet uz otras – meitas augums. Kosmētiskā remonta laikā līstītes tiek noskrūvētas nost, bet pēc tam - atkal pieskrūvētas savā vietā.

Ja kāds no mūsējiem iziet laukā (kaut vai līdz veikalam), mājās palikušie vienmēr pieklauvē pie loga un ar roku pamāj atvadas. Tieši tāpat pie loga, ja zināms, cikos pārradīsies, mājinieks tiek sagaidīts. Šo tradīciju ieviesu, jo bērnībā, kad gāju uz skolu un nācu no skolas mājās, man ļoti gribējās, lai kāds pieaugušais mani pavada un sagaida. Diemžēl vecāki vienmēr tajā laikā bija darbā.

No 5 zirņiem piešķiru

Tā kā strādāju skolā, nosaukums “Direktoriene” manu uzmanību piesaistīja jau uzreiz, līdzko grāmatu pirmo reizi ieraudzīju veikala plauktā, taču nopirku to pavisam nesen, kad atlaide iepriekšējo cenu bija samazinājusi par vairāk kā 50%. Un labi vien bija, jo stāsts (romāns?) izrādījās garlaicīgs, kaut arī tēma man diezgan tuva, jo arī mūsu skolas direktore pirms dažiem gadiem pret kolēģiem izturējās līdzīgi.

Tātad - grāmata stāsta par pusmūža sievieti Margaritu, kura ikdienā izdzīvo divas dzīves. Skolā viņa tiek uztverta kā “azbesta vecene”, jo, strādājot par direktori, savās prasībās ir stingra un nepiekāpīga, turpretim mājās viņa ir “pelēkā pele”, kuru pēc sava prāta izrīko vīramāte. Margaritai šī dubultā dzīve noriebusies līdz kaklam, bet nav neviens, kam pastāstīt par savām sajūtām. Viņa ir vientuļa, jo ar vīru sen jau nav nekā kopīga, abas meitas dzīvo Anglijā, draugu arī nav. Vienīgais tuvais cilvēks - māte, pie kuras Margarita, savas aizņemtības dēļ, aizbrauc retu reizi.

Pusi grāmatas notiek mīcīšanās uz vietas. Skola – mājas – skola – mājas… Nekāds interesants pavērsiens. Tikai tad, kad Margarita vasaras brīvlaikā aizbrauc ciemos pie abām meitām uz Angliju, stāsts kļūst raitāks un lasāmāks, kaut arī paredzams. Grāmatas noslēgumā pat nobirdināju asaru, jo piekrītu, ka mammas mīlestība ir nemirstīga pat tad, kad bērns jau pieaudzis.

Galvenais stāstā uzdotais jautājums - vai cilvēks sevi spēj iedrošināt (pārliecināt) pusmūžā visu sākt no gala, ja līdz šim dzīve nav sniegusi gandarījumu? “Vai vispār dzīvei vajag meklēt jēgu? Varbūt vienkārši jādzīvo, jāpriecājas, jāmīl, jāskumst, jāizbauda katra diena, nemeklējot virsuzdevumu, augstāku mērķi? Un kāda nozīme šim mērķim, misijai, ja vistuvākais cilvēks, neviena nemanīts, nomirst savas mājas pagalmā, kamēr otrs meklē kaut kādu nesasniedzamu virsotni?”