Jau vairākus gadus katram mūsu ģimenē ir atšķirīgas krāsas bļodiņas un galda piederumi: dēlam – dzelteni; meitai – sarkani; man – oranži; vīram – zaļi. Ja kāds slinkuma pēc nav nomazgājis savus netīros traukus, uzreiz zināms, kurš tas ir.

Šādas dāvanas labāk pasniegt cilvēkiem, kas saprot jokus un neapvainojas par tiem.

Vēlējos kaut kā pamainīt Ziemassvētku dāvināšanas tradīcijas, tāpēc savus lielos bērnus nolēmu nedaudz izjokot, vadoties pēc principa “dots pret dotu”.

Trīs gadu vecumā meita man uzdāvināja papīra istabas čības. Pēc dažiem gadiem atzinās, ka neesot sapratusi, kāpēc es tās nevalkāju. Šogad papīra čības viņai uzdāvināju es.

Kad dēls bija apmēram 9 vai 10 gadus vecs, viņš man svētkos uzdāvināja paštaisītus kuponus ar labajiem darbiem, ko gada laikā solījās izdarīt, līdzko es palūgšu. Līdzās katram labajam darbam bija savilktas ailītes. Tiklīdz darbs tika padarīts, ailītē ievilka kāsīti. Šogad labo darbu kuponus viņam uzdāvināju es.

Pie “joku dāvanām”, lai nu apdāvinātais galīgi nesašļuktu, piesēju aukliņu ar zīmīti, ka īstā dāvana noslēpta, piemēram, grāmatu plauktā.