2021. gada Lieldienas Ogre sagaidīja ar 18 lielām apgleznotām olām, kas bija izvietotas visā pilsētas teritorijā. Uz Lieldienu olām attēloti motīvi no Vilhelma Purvīša (1872.- 1945.) gleznām. Mākslinieks ir ogrēniešu novadnieks, jo dzimis un pirmos sešpadsmit gadus pavadījis Zaubes pagasta “Vecjaužos” – tagadējā Taurupes teritorijā (Ogres novads), tāpēc Ogre popularizē mākslinieka darbus.

Vilhelms Purvītis ir nozīmīgs mākslinieks latviešu mākslas vēsturē, jo ir viens no pirmajiem, kas iedibināja ainavas žanra tradīcijas, savos darbos attēlojot Latvijas dabu. Viņa radīto darbu skaits mērāms tūkstošos, taču daudzus no saviem darbiem mākslinieks publiskajās izstādēs nerādīja un rūpīgi krāja savā dzīvoklī. Liela daļa darbu gāja bojā 1944. gada vasarā aviācijas uzlidojumu laikā Jelgavā. Vēl noteikti jāpiemin, ka Vilhelms Purvītis īstenoja savu ieceri, izveidojot Latvijas Mākslas akadēmiju. Pēc tam viņš vairākus gadus bija šīs augstskolas rektors.


Nāriņa

03.04.2021.

Tēma: E-GRĀMATASStāstiņi un pasakas

Reiz kādā meža ielokā, kur reti kāds cilvēks spēra savu kāju, bija izveidojies liels ezers, un tajā dzīvoja Nāriņa. Katru nakti, kad mēness un zvaigznes spoguļojās rāmajā ūdens virsmā, Nāriņa izpeldēja virs ūdens un, sēžot uz akmens, dziedāja ezera Valdniekam šupļdziesmas. Savukārt dienā Nāriņa slēpās ezera tumšākajā dzelmē, jo saules spožajā gaismā viņa varēja sadegt. Ezera iemītnieki Nāriņai daudz bija stāstījuši par sauli un gaismu, ko tā dod, tāpēc viņa ļoti vēlējās sauli ieraudzīt pati savām acīm.

Kādu reizi Nāriņa aizpeldēja pie ezera Valdnieka un teica, ka vēlas redzēt to, kas viņai liegts. Ezera Valdnieks apsolīja, ka Nāriņa sauli varēs ieraudzīt, bet tikai tad, ja būs pārvērsta par ūdensrozēm. Taču tādā gadījumā atpakaļ ceļa vairs nebūs un par Nāriņu viņa vairs nevarēs kļūt.

Nāriņa piekrita ezera Valdnieka nosacījumam, un viņa redzēja sauli.

Kopš tā laika ezera virsmu cauru gadu rotā nekur citur neredzētas, krāsainas ūdensrozes.

 

Vispirms radās tērps, bet pēc tam pasaka.


No 5 zirņiem piešķiru

 

Manuprāt, grāmata domāta pusaudžiem un jauniešiem vecumā no 7. līdz 10. klasei, jo šis ir vistrauslākais personības pašatklāsmes posms. Man personīgi grāmata likās pārāk naiva, pārspīlēti emocionāla un nedaudz garlaicīga. Pieaugušie uz grāmatā aprakstītajām situācijām dēļ savas dzīves pieredzes reaģētu daudz mierīgāk. Savukārt pusaudži, kas tikai nesen atklājuši savu seksualitāti, ballīšu ne tik spīdošo pēcgaršu un draugu nodevību, uztver šos notikumus emocionālāk un sakāpinātāk, jo viņi kaut ko tādu izbauda pirmo reizi.

Meitene Hanna, kas mācās 10. vai 11. klasē, izdara pašnāvību. Pirms savas nāves viņa vairākās audio kasetēs ieraksta stāstījumu par savām izjūtām un par pēdējo gadu situācijām, kas viņu pamudinājušas izdarīt šo liktenīgo izvēli. Kasetes paredzēts nosūtīt visiem, kas ietekmējuši viņas dzīvi. Viens no tiem ir klases biedrs Klejs. Apmēram divas nedēļas pēc meitenes nāves viņš saņem šo sūtījumu. Viss vakars un nakts paiet, klausoties Hannas kasešu stāstījumā un paralēli klīstot pa Hannas aprakstītajām notikumu vietām.

Tāds gļēvs man likās tas Klejs. Visu laiku tikai raudāja un vēma. Saprotu, ka arī puišiem ir emocijas, bet vai tādā veidā tās izpaužas?

Romāns uzrakstīts interesantā formātā - Hannas stāstījums mijas ar Kleja domām un darbībām. Lai saprastu, par kuru no viņiem dotajā brīdī iet runa, Hannas teksts attēlots slīprakstā. Brīžiem man šis stils traucēja. Gribējās pārlekt pāri Kleja raudulīgajam tekstam, lai turpinātu lasīt Hannas stāstījumu.

Visu notikumu pamatā ir muļķīgi jociņi, kas vienam uzreiz aizmirstas, bet citam iecērt pamatīgu brūci uz ilgu laiku, tāpēc vienmēr ir jādomā, ko tu runā un kā uz tavu teikto reaģēs tas, kam teiktais adresēts. Ir jāmāk atvainoties un lūgt piedošanu gan par saviem vārdiem, gan par saviem (ne)darbiem.

Šajā situācijā nosodu Hannas vecākus, jo vecumposmā, kad visvairāk nepieciešamas dzīves gudras sarunas, viņus vairāk uztrauc bizness, nevis tas, kā jūtas meita. Hannai vienkārši trūka cilvēka, kam izstāstīt savu sāpi un kam lūgt padomu.

 

Citāts no Džeja Ašera intervijas (282. lpp.)

“…ir svarīgi apzināties, kā mēs izturamies pret apkārtējiem. Pat ja šķiet, ka kāds veiksmīgi atvaira greizu piezīmi un neraizējas par tenkām, mēs nevaram zināt visu, kas norisinās šī cilvēka dzīvē, un aptvert, kādu slogu pievienojam viņa/viņas sāpju nastai. Mēs ietekmējam līdzcilvēku dzīvi; tas nav noliedzams.”


Spied uz zaļajiem laukumiem un meklē vienādos zirņus!

 

.

 

Spēli uzprogrammēja: Norberts Nikitenko (18 gadi).

Par spēles elementiem izmantoti zirnīši, kas ik pa laikam parādās mājas lapas logotipā.


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko



Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.



pārdomas 

 

Lai kā mēs nevēlamies, bet jāpieņem, ka laika gaitā vērtības mainās. Arī morālās.