Anšlava Eglīša komēdija „Omartija kundze” stāsta par latviešu iedzīvošanos Amerikā. Tā kā rakstnieks 1944. gadā emigrēja uz Vāciju, bet 1950. gadā pārcēlās uz dzīvi ASV Kalifornijas štatā, viņam labi pazīstamas latvieša sajūtas svešumā. Šo lugu Anšlavs Eglītis uzrakstīja 1961. gadā Amerikas Latviešu teātra vajadzībām. Pirms 25 gadiem (1989. gadā) Ņujorkas Latviešu teātra studija iestudējumu rādīja Rīgā, Cēsīs, Ventspilī un Ogrē. Latvijas teātri lugu līdz šim nav iestudējuši.

Lugā ar ironiju tiek pretstatīti dažādie svešumā dzīvojošo latviešu sociālie slāņi. Vieniem ir paveicies, jo viņu bizness Amerikā ļāvis kļūt turīgiem, turpretim citi, kuriem nav tā veicies, mēģina ar viltu izbraukt uz bagāto tautiešu rēķina. Tieši ar šādu nolūku pie Aleksandras Omartijas – nekustamā īpašuma biznesmenes - ierodas vecā mīlestība Bernards Vilks un viņa dēls Olivers Vilks.

Patiesībā Olivers ir tas, kas izmaina Omartijas ģimenes līdz šim mierīgo dzīvi. Ar savu pārgalvīgo uzvedību, viltu un cilvēku apvārdošanu, viņš mēģina iet pa vieglāko ceļu, lai savā dzīvē gūtu labumu. Olivers ne tikai sāk strādāt Aleksandras firmā, bet arī sāk dzīvot viņas lepnajā mājā, kur, lai izdabātu mājiniekiem, viņam nākas tēlot pakalpiņa lomu.

Anšlavs Eglītis lugā atklāj, ka vecākā paaudze, kas svešajā zemē nokļuvusi kara dēļ, ilgojas pēc Latvijas vērtībām: zemes, jūras, rupjmaizes (mājā nav īstas krāsnis), skābētiem kāpostiem, skābajiem gurķīšiem (Kalifornijā nav upeņu lapu), pēc ābelēm (šajā klimatā neaug). Turpretim jaunākajai paaudzei, kas te ieradusies laimes meklējumos, vērtību skala pavisam atšķirīga.

Pēc lugas noskatīšanās izjutu patiesu prieku par cilvēkiem, kas paralēli saviem darbiem atrod vakaros laiku, lai apmeklētu Tautas teātra studiju. Vienu no lugas varonēm atveidoja mana bijusī skolasbiedrene, ar kuru kādreiz  piedalījos daiļlasīšanas konkursos. Varbūt viņa šobrīd piepilda savu jaunības sapni? Tajos senajos skolas laikos arī mani literatūras skolotāja virzīja uz aktieriem, bet es aizgāju mācīties par skolotāju... Varbūt kaut kas dzīvē jāpamaina arī man, jo lugas noslēgumā skan viedi vārdi: „Kamēr dzīvo, tikmēr jākustās!”

Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja gadatirgū pirktās filca magones kontrastā ar zaru žogu.

Neierasts koka augšanas virziens.

Bērni gaisā svieda smiltis, bet vējš tās pūta Gaujā.