Koncerts bija ieplānots 13. aprīlī, taču negantnieks Covid-19 visus plānus izjauca, koncertu pārceļot piecus mēnešu vēlāk.

Kā izrādās, Ogre bija Melo-M jaunās tūres pirmā uzstāšanās vieta. Ļoti labs koncerts. Ugunīga un pozitīvas enerģijas pārpilna mūzika, kuras basu atbalsis sajutu savā organismā kā ritmiskas vibrācijas, kaut sēdēju pēdējā rindā. Īpaši patika Dināras Rudānes izdziedātās operas melodijas. Aizvēru acis un sajutos kā Nacionālajā Operā, kur neesmu bijusi vairākus mēnešus.

Kad koncerta noslēgumā visa publika piecēlās kājās un aplaudēja, izlūdzoties vēl kādu skaņdarbu, tika dāvāta Raimonda Paula “Dāvāja Māriņa”. Tik emocionāls dziedājums, ka beidzot tā pa īstam izjutu un izraudāju līdzi dziesmas vārdiem. Var jau būt, ka mans organisms tā izpaudās, jo bija noilgojies pēc kultūras pasākumiem.

Neteiksim, ka par izrādi biju sajūsmā. Drīzāk uztvēru to kā informējošu materiālu, kas sabiedrībai atrāda garīgi slima cilvēka ikdienas darbošanos un ģimenes locekļu (šajā gadījumā viss smagums gūlās uz viena cilvēka pleciem) garīgo, morālo, materiālo, piedodiet, bezatdeves ieguldījumu šī cilvēka labā, tādā veidā pārvelkot treknu svītru savai personīgajai dzīvei.

Stāsts ir par divām māsām – Ilzi un Ievu. Kad Ieva bija pusaudze, māte viņu aizveda uz sociālās aprūpes centru ar garīgās attīstības traucējumiem, kur viņa pavadīja vairāk kā desmit gadus. Ilze jau toreiz, atvadoties no Ievas zināja, ka pienāks laiks, kad atgriezīs māsu mājās. Ilze iestājās Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā (īsti nenoticēju, jo šai skolai nav kopmītnes, bet Ilze pameta savas smirdīgās mājas), tad viņa pabeidza Zviedrus – Rīgas Ekonomikas augstskolu (Stokholmas Ekonomikas augstskolas filiāle Baltijas valstīs), kur apgūst ekonomiku un uzņēmējdarbību (atkal nenoticēju, jo studijas notiek par maksu, bet Ilze nāk no trūcīgas, nelabvēlīgas ģimenes), un visbeidzot – atrada labi apmaksātu darbu. Cik nopratu pēc telefonsarunām, tad Ilze bija vadošais speciālists uzņēmumā, kurā, iespējams, tika gatavoti reklāmas materiāli, kaut, kā iepriekš rakstīju, bija pabeigusi ekonomikas un uzņēmējdarbības augstskolu. Pie tam viņas alga, pēc visa spriežot, bija apmēram 2000 eiro uz rokas (neticu, jo šobrīdējos darba piedāvājumos pat programmētājiem nesola tik lielu algu, bet viņa ir tikai maketētāja).

Kad Ilze Ievu atveda uz īrēto dzīvokli, viņa sāka to intensīvi (drīzāk drudžaini) apmācīt, taču garīgi atpalicis cilvēks nespēj vienlaicīgi uztvert un atcerēties tik daudz informācijas. Un tas alfabēts ar politiķu vārdiem vispār bija kaut kas pilnīgi garām. Skatījos izrādi un domāju, ka šādi uzvedas un dzīves gudrības apgūst mazs bērns līdz 3 gadu vecumam. Tikai viņam, atšķirībā no Ievas, var redzēt ikdienas progresu.

Ja tā godīgi, tad nesaprotu, kā Ilze, kas ieguvusi tik labu izglītību, nespēja iepriekš paredzēt, ka, paņemot māsu dzīvot pie sevis, viņai vairs nekad nevarēs būt pašai sava ģimene – vīrs un bērni, jo visu savu laiku nāksies ziedot māsai. Vai tas ir to vērts? Ne velti izrādes beigās Ilze atzīst, ka pieļāvusi kļūdu.

Secinājums. Mēs nedrīkstam moralizēt par cilvēku, kas garīgi slimu ģimenes locekli ievieto aprūpes centrā, un mēs nedrīkstam moralizēt par cilvēku, kas nolemj savu dzīvi veltīt garīgi slima ģimenes locekļa aprūpei. Abiem viņiem taisnība. Abi rīkojas pareizi.

P.S. Visa izrāde tika izvilkta uz Ilzes Ķuzules-Skrastiņas rēķina, jo viņa teicami notēloja garīgi slimu cilvēku. Čempione! (teiciens no izrādes).

No 5 zirņiem piešķiru

Kādā parkā 11 gadus vecs puika iesitis otram tāda paša vecuma puikam ar koku pa seju, izdauzot divus priekšzobus. Cietušā bērna vecāki pie sevis uzaicinājuši vainīgā vecākus, lai pārrunātu radušos situāciju un izlemtu, kā rīkoties tālāk. Ja no sākuma visi četri, kā jau būdami nepazīstami, cenšas būt pieklājīgi un nosvērti, tad pamazām, iemalkojot stipru dzērienu, atklājas katras personības šķautnes un rodas savstarpējie kašķi ne tikai abu ģimeņu starpā, bet arī laulāto starpā.

Komēdija ar atraktīviem aktieriem, kas uzlaboja garastāvokli darba nedēļas noslēgumā, bet noteikti nepaliks atmiņā uz ilgu laiku. Pirms vairākiem gadiem šo izrādi biju redzējusi Jaunajā Rīgas teātrī. Šoreiz skatījos kā no jauna, jo neko neatcerējos.

No 5 zirņiem piešķiru

Luga stāsta par psihiatru, kas, gluži kā detektīvs, mēģina izdibināt iemeslus, kāpēc 17 gadus vecais jaunietis Alans vienas nakts laikā vairākiem zirgiem ar irbuli izdūris acis. Sarunu laikā tiek šķetināti notikumi, sākot no bērnības, kuriem ir kaut kāda saikne ar zirgiem – jāšana uz zirga, pasaka par zirgu, bībelē rakstītais par zirgu, zirga attēls pie istabas sienas un darbs zirgu fermā. Izrādās, ka puisim zirgs (latīniski equus ir zirgs) ir kā pielūgsmes objekts, ko viņš dievina un kam skaita lūgsnas, bet atrodoties zirga mugurā – viņš jūtas kā viens veselums.

Luga skar tēmas par seksualitāti, kaisli, ierobežojumiem, bailēm, vardarbību, dzīvošanu savā šaurajā iedomu pasaulē, kā arī par aizspriedumu un reliģijas ietekmi uz bērnu. Un tomēr es sliecos domāt, ka lugā apspēlēta homoseksualitāte, jo ne velti režisore kā galveno zirga tēlotāju izvēlējās vīrieti nevis sievieti. Homoseksualitāte spraucas ārā pa visām vīlēm jau lugas pirmajās minūtēs, kad viens vīrietis glāsta otru, kaut arī otrais tēlo tikai zirgu. Psihiatrs izrādes noslēgumā saka apmēram šādus vārdus: “Es viņu varu izārstēt no šīs kaisles, bet jaunu kaisli viņā radīt nevaru.”

Izcila izrāde, kas lika meklēt un analizēt apslēptos akmeņus vēl ilgu laiku pēc redzētā.