Gada sākumā Raimonds Pauls (85) paziņoja, ka beidz koncertēt, tāpēc biju manāmi pārsteigta, kad uzzināju, ka viņš septembra nogalē uzstāsies mūsu pilsētā. Šoreiz maestro koncertēja kopā ar Latvijas Radio bigbendu, Anci Krauzi un Daumantu Kalniņu.

Visumā koncerts patika. Traucēja tikai raksturīgais latviešu estrādes mūzikai – fona skanējuma pārākums pār dziedātājiem. Līdz ar to brīžiem bija grūti saprast dziesmu vārdus. Dēls pēc koncerta teica: “Labāk būtu, ja Raimonds Pauls uzstātos tikai ar abiem dziedātājiem.”

Televīziju sen vairs neskatos, tāpēc Daumants Kalniņš man bija kā atklājums. Fantastiska balss un teatrāla atbrīvotība. Turpretim Ances Krauzes balss izklausījās smagnēja, pievilkusies ar tautas dziesmu dziedātājas bļaušanas stilu. Kamēr dziedāja tautas dziesmas Raimonda Paula apdarē, bija okey. Līdzko sāka dziedāt ar Daumantu mīlas dziesmas, manuprāt, abi pēc balsu tembra neklapēja kopā. Bet tās ir tikai manas – klausītājas, ne profesionāles domas.

Bušona ir mazs ciematiņš Francijā, kurā atlicis vien neliels iedzīvotāju skaits. Pilsētas galva ar dažādām viltībām no Eiropas Savienības fondiem mēģina iegūt līdzekļus, lai tādā veidā atbalstītu palikušos bušoniešus. Viss ir labi līdz mirklim, kamēr Bušonā uzrodas Eiropas Parlamenta pārstāvis.

Mūsdienīga, humorpilna izrāde par politiskajiem un ekonomiskajiem absurdiem Eiropas Savienībā. Apbrīnojami asprātīgs teksts un izcils aktieru sniegums.

Sapratu, ka priekš šis izrādes esmu par vecu. Ne jau tamdēļ, ka nesaprastu trīsdesmitgadnieku nodevību, atriebību, nožēlu, seksuālās vēlmes un citas emocijas, mani visu izrādes laiku tracināja necenzētā leksika, jo pati tādu nelietoju. Tā te bija pārāk uzkrītoši daudz. Otrajā cēlienā jau sāku skaitīt, cik reizes lietots faking (piedodiet). Sanāca 18. Ja piepluso vēl pirmo cēlienu, tad visas izrādes laikā šo palamu dzirdi vismaz 30 reizes, un tad jau nav brīnums, ka tā iesēžas galvā kā norma. Vēl jau bija arī citi jauki vārdi dzimumorgānu raksturošanai.

Izrādē no sešiem galvenajiem personāžiem četri ir ar juridisko izglītību. Tātad – ar augstāko izglītību. Taču pēc viņu sarunām un uzvedības nākas secināt, ka starp augstāko izglītību un inteliģenci (emocionālo, morālo) ne vienmēr liekama vienādības zīme.

Vērtības mainās. Kāda trīsdesmitgadniece starpbrīdī, sēžot zālē, dzēra kokakolu. Kaut ko tādu vēl pirms 10 gadiem neviens teātrī nebūtu atļāvies.

Pirmā izrāde, kuru apmeklēju pēc ieilgušā kovida pārtraukuma. Pirmizrāde bija 12. augustā, taču es 11. augustā noskatījos ģenerālmēģinājumu. Zāle bija pilna un kā normālajos laikos - visi skatītāji bez maskām. Toties pie ieejas bija jāuzrāda personu apliecinošs dokuments, potēšanās sertifikāts un personalizēta biļete.

Salīdzinoši nesen – deviņdesmito gadu nogalē – sievietes, sasniedzot 55-u gadu slieksni, varēja doties pelnītā atpūtā, lai brīvo laiku veltītu saviem mazbērniem, rokdarbiem un mazdārziņam. Šodienas sievietei, lai dzīvotu līdzi laikam un godam spētu noturēties līdz pensijai, savos 50 gados jābūt tik aktīvai kā kādreizējai 35-gadniecei. Viņa nedrīkst pieļaut personības attīstības apstāšanos, jo citādi izies no “aprites”, tādā veidā zaudējot ne tikai savu vērtību sabiedrības acīs, bet arī darbu.

Izrādes galvenā varone, ko lieliski izspēlē Zane Daudziņa, nesen nosvinējusi 50 gadu jubileju. Pirms iešanas atvaļinājumā, viņa netīšām uzzina, ka pēc atvaļinājuma tiks atlaista no darba. Tas nozīmē, ka šo dažu nedēļu laikā viņai jāpilnveidojas un jāmainās, lai priekšniecībai pierādītu, ka nav “zemē metama”. Tiek apmeklētas dažādas izaugsmes nodarbības, uzsākta sportošana un padomāts par pareizu ēšanu, jo tas ietilpst modernās mūsdienu sievietes dienas kārtībā. Vismaz tā mūs cenšas pārliecināt interneta vietnes un preses izdevumi. Protams, ka galvenā varone savu pārvērtību laikā neiztiek bez amizantiem starpgadījumiem un neveiksmēm, līdz beidzot secina, ka jāņem tas, ko dzīve dod.