Aprakstā izlasījusi vien Raimonda Paula vārdu, zināju, ka uz koncertu noteikti iešu. Būtu taču grēks palaist vējā to, ka Maestro ciemosies mūsu pilsētā.

Koncertprogrammā piedalījās trīs Raimondi: Maestro Raimonds Pauls, vijolnieks Raimonds Ozols un taustiņinstrumentālists Raimonds Macats. Tā jau nebija, ka uzstājās tikai viņi trīs. Vēl jau piepalīdzēja divi ģitāristi, bundzinieks un četras dziesmas nodziedāja soliste Paula (uzvārdu diemžēl nezinu). Personīgi man vienmēr ir bijis grūti pieņemt dziesmas jaunatskaņojumu, ja dziesmas pirmatskaņojumu izpildījis kāds cits. Arī šoreiz galvā skanēja Noras Bumbieres balss (dziesma “Lūgums”), tāpēc Paulas dziedājums nepiesaistīja. Un vienai dziesmai – kā tas raksturīgs latviešu mūziķiem – mūzika pārspēlēja solistes balsi, liedzot klausītājiem saprast vārdus.

Izbaudīju to, ka visi četri kopā kā agrākos laikos noskatījāmies teātra izrādi. Ja neskaita kopīgās ekskursijas, tad nemaz vairs neatceros, kad pēdējo reizi četratā apmeklējām kādu pasākumu. Droši vien labu laiku pirms covid pandēmijas.

...................

Kādam tad īsti jābūt mūsdienu vīrišķīgajam vīrietim, atklāja aktieris Ainārs Ančevskis, atbildot uz vīrišķības testa jautājumiem ar ikdienas dzīves smieklīgu situāciju izklāstu.

Laba izrāde. Kā salda kūciņa ar atspirdzinošu dzērienu, kas kliedē pelēcīgo ikdienu.

Citāts no izrādes – “Arī apsnidzis mercedes ir mercedes.” 

Regulāri apmeklējot grāmatnīcu, protams, biju ievērojusi Andra Kalnozola grāmatu “Kalendārs mani sauc”. Kaut arī tā ātri ieguva popularitāti un dažu mēnešu laikā tika izdota vairākkārtīgi, pašķirstot neizjutu vēlmi to iegādāties. Pie tam, paskatoties uz vāka noformējumu nodomāju, ka to veidojis diletants, kas maketējot neierēķināja grāmatas biezumu, tādā veidā vairākus autora vārda burtus no pirmā vāka pazaudējot. Lai gan izrāde ir par tādu smalku tēmu kā vientulība un garīgi slims cilvēks, tā mani neaizkustināja. Nenoticēju Oskara uzvedībai, jo īsti nesapratu, kas tad viņam kaiš. Pārāk nosvērts, mierīgs un lēns priekš nervu kaites un pārāk gudrs priekš garīgās attīstības traucējumiem.

Skatījos izrādi un iedomājos, ka Oskars varētu būt pieaudzis Lennebergas Emīls, jo tieši tāpat draudzējas ar vecajiem, vientuļajiem un pamestajiem.

Pieņemu, ka autors vēlējās sabiedrībai pretstatīt Oskaru, parādot, ka mūsos pazudis cilvēciskums, patiesums un bērnišķīgais naivums, taču es tam nepiekrītu, jo, strādājot skolā, cilvēciskumu, patiesumu un bērnišķīgo naivumu redzu ik uz soļa. Varbūt mums pieaugot, tas tiek paslēpts aiz biezas ārējās čaulas.

Kaut gan izrāde uzvesta 2014. gada pavasarī, līdz pat šim gadam (2022.), iegādājoties biļetes uz izrādēm, nekādi netrāpījos īstajā momentā, jo vienmēr līdzās izrādes nosaukumam "Ezeriņš" vīdēja uzraksts “Izpārdots”. Šis fakts plus labās atmiņas par skolas laikā lasītajām Jāņa Ezeriņa novelēm, kā arī vēl “Spēlmaņu nakts 2013/2014” piešķirtā GRAND PRIX balva raisīja pārliecību, ka izrāde noteikti jāredz. Šajā pavasarī līdz ar masku valkāšanas un covid sertifikātu ēras beigšanos, kad cilvēki vēl nebija paspējuši atģisties, kaut kā veiksmīgi sagadījās iegādāties vienu no pēdējām biļetēm.

Vai nu tas, ka biju baigi sacerējusies uz kaut ko grandiozu, vai arī tas, ka izrādes dienā lija lietus un mani mocīja veselības kaite, spēju noskatīties tikai pirmo cēlienu. Kaut kā smagnēji un drūmi (jau dēļ Krievijas – Ukrainas kara noskaņojums nekāds). Aktieru balti nopūderētās sejas atgādināja mirušos, kas augšām cēlušies no putekļiem. Tāds zombiju tusiņš vai kapeņu stāstiņi ar asins piedevu.