Izcila izrāde ar izcilu aktierspēli. Lai gan lugas darbība norisinās kādā no Ukrainas ciematiem, tā tik pat labi varētu norisināties arī Latvijā, jo izrādes laikā šķetinātās problēmas mūsu mentalitātei nav svešas.

Ir pagājušas 40 dienas kopš tēva nāves. Visi trīs dēli ieradušies tēva mājā, kur pavadīti bērnības gadi. Vienīgais, kas te vēl mitinās, - vecais un uzticamais suns Kubiks. Brāļus savā starpā šķir ne tikai vecuma atšķirība (20; 30 un 35 gadi), bet arī dažādie raksturi un dažādie dzīves uzskati. Viņu starpā notiek nemitīgi strīdi līdz brīdim, kad tēva mājā ienāk bērnības draudzene - bijusī kaimiņiene. Izrādās, ka kopā pavadītās bērnības atmiņas spēj nogludināt asos stūrus, pamazām brāļus satuvinot.

Tā nu sanācis, ka brāļus audzinājis viens pats tēvs, kas, kā jau vīrietis, nav mācējis ne izrunāties, ne izrādīt savu mīlestību, ne iemācīt to darīt arī saviem dēliem. Izrādes laikā katrs personāžs savu sāpi izstāsta nevis tuvākajam cilvēkam, bet vecajam sunim, kas spēj uzklausīt un pretī neko neteikt. Šis suns manā prātā asociējas ar mirušo tēvu, kam dēli caur suņa tēlu izsūdz (izraud) savu sirdssāpi.

Suni tēloja Ģirts Jakovļevs. Pirms dažām dienām ziņās biju lasījusi, ka viņš pārvietojas ar spieķīša palīdzību, un viņa rokas vairs negribot klausīt. Tāds sirms kungs ar spieķīti bija arī atveidotais vecais suņuks Kubiks. Pieredzējis un dzīves gudrs. Tāds, kurš zina, ka cilvēki vienmēr atgriežas mājās pie savējiem.

P.S. Uz izrādi biju ieradusies 30 minūtes agrāk, tāpēc, īsinot laiku, vestibilā lasīju grāmatu “Trīs māsas” (vērtējums šeit). Dīvaina sakritība. Grāmata par trim māsām un izrāde par trim brāļiem. Cik māsas savā starpā bija tuvas un nešķiramas, tik brāļi savā starpā bija šķirti un naidpilni. Kas pie vainas? Vai audzināšana? Iespējams, ka to trīs māsu ģimenē jau šūpulī tika ielikta viena no svarīgākajām dzīves vērtībām – mīlestības un cieņpilnas attieksmes izrādīšana pret savu ģimeni.

Luga stāsta par profesoru Hannesu, kas pēc septiņu gadu kopdzīves izšķīries no sievas Antuanetes. Hannesam tiek dota iespēja atgriezt atpakaļ laiku un izmainīt savu dzīvi tajā posmā, kurā pats vēlas. Ko viņš mainīs un ko izdzīvos atkārtoti?

Pirmā cēliena sākumā domāju, ka tiek uzņemta filma, kuru režisors liek nemitīgi pārfilmēt, lai piestrādātu pie precīzāka teksta. Režisors gluži kā Dievs vai arī psihoterapeits ierādīja aktierim (Hannesam), kā labāk rīkoties atbilstošā situācijā. Izrādes sākums it kā izraisīja intrigu, taču kopumā izrāde bija viduvēja, brīžiem izstiepta un garlaicīga, īpaši ainā, kur tika runāts par Hannesa pievēršanos komunismam.

Secinājums nr.1 - vienalga, ko iepriekšējā dzīvē mainīsi, beigās pie tā paša vien nonāksi. Secinājums nr.2 – viss atkarīgs no sievietes izvēles.

Izrāde vienam vakaram. Nekā paliekoša. Scenogrāfija gan pārdomāta.

Izrāde ar humora un ironijas piegaršu, kas gluži kā spogulis reflektē patiesību par mūsdienu sabiedrību. Ja man lūgtu izstāstīt, par ko tā izrāde ir, atbilde būtu pavisam īsa – par to, ka mēs nemākam vai arī nevēlamies ieklausīties viens otrā. Dialogos izteikti “katrs pūš savā stabulē”, koncentrējoties tikvien kā uz savām problēmām un pat nemēģinot iedziļināties cita stāstījumā. Neviens no izrādes dialogiem nebija tik konstruktīvs, lai abi runātāji rastu risinājumu un vienotu kopsaucēju.

Galvenais personāžs Jānis Bērziņš ir plastiskais ķirurgs, kam veiksmīga karjera, skaista sieva, divi mazi puišeļi, jauna māja un pietiekami daudz finansiālo līdzekļu, taču viņam tik un tā kaut kas pietrūkst. Savos trīsdesmit Jānis pēkšņi sāk meklēt dzīves jēgu. Vai nav tā kā par vēlu? Iepriekšējās paaudzes dzīves jēgu parasti apcerēja divdesmit gadu vecumā. Es drīzāk sliektos uz to, ka Jānim bija iestājies nogurums no ikdienas rutīnas, no ģimenes galvas “smagā vezuma vilkšanas” un no attiecībām ar sievu. Tā ir ar tiem perfektajiem, gudrajiem, apdāvinātajiem…vaļiem. Pienāk mirklis, kad tie vienkārši salūzt. Ne velti izrādē ilga pauze tika ieturēta pēc jautājuma: “Kāpēc vaļi peld uz krastu?”

Aprakstā izlasījusi vien Raimonda Paula vārdu, zināju, ka uz koncertu noteikti iešu. Būtu taču grēks palaist vējā to, ka Maestro ciemosies mūsu pilsētā.

Koncertprogrammā piedalījās trīs Raimondi: Maestro Raimonds Pauls, vijolnieks Raimonds Ozols un taustiņinstrumentālists Raimonds Macats. Tā jau nebija, ka uzstājās tikai viņi trīs. Vēl jau piepalīdzēja divi ģitāristi, bundzinieks un četras dziesmas nodziedāja soliste Paula (uzvārdu diemžēl nezinu). Personīgi man vienmēr ir bijis grūti pieņemt dziesmas jaunatskaņojumu, ja dziesmas pirmatskaņojumu izpildījis kāds cits. Arī šoreiz galvā skanēja Noras Bumbieres balss (dziesma “Lūgums”), tāpēc Paulas dziedājums nepiesaistīja. Un vienai dziesmai – kā tas raksturīgs latviešu mūziķiem – mūzika pārspēlēja solistes balsi, liedzot klausītājiem saprast vārdus.