Skatuves centrā novietotas klavieres, un izrādes laikā skatītāji izbauda klātesošu mūziku. Viens Emīls Dārziņš izspēlē emocijas skaņās, bet otrs Emīls Dārziņš izspēlē emocijas vārdos.

Izrāde atspoguļo Emīla Dārziņa pēdējo divu dzīves gadu traģisko pusi gan mūzikas jomā, gan personiskajā dzīvē, kas, iespējams, bija par iemeslu tam, ka komponists mira gana jauns – trīsdesmit piecu gadu vecumā. Komponēšana, klavierstundu pasniegšana un mūzikas recenziju rakstīšana – trīs nodarbes, kas prasīja lielu garīgo piepūli, bet diemžēl netika pienācīgi atalgotas. Mūžīgais naudas trūkums, kā arī apmelojums par simfoniskā tēlojuma “Vientuļā priede” plaģiātismu, komponistu salauza kā personību. Aizvainojuma un iespējams - arī depresijas vadīts, 1908. gada janvārī viņš iznīcināja vairākus savus muzikālos sacerējumus. Līdz mūsdienām saglabājies tikai 41 skaņdarbs. Arī slavenais Melanholiskais valsis ir paglābts tikai pateicoties tam, ka pie diriģenta atradās orķestra notis.

Apgarots ar domu, ka latviešiem jārada savas kultūras vērtības, Emīls Dārziņš 1908. gadā sāka rakstīt pirmo latviešu operu Rožainās dienas. Atnākusi pēc izrādes mājās, internetā pārlasīju pieejamo Dārziņa autobiogrāfiju. Gribējās zināt, kas noticis ar viņa rakstīto operu “Rožainās dienas”, jo pirmā latviešu opera skaitās Alfrēda Kalniņa “Baņuta”, kas pirmizrādi piedzīvoja 1920. gadā. Izrādās - no operas “Rožainās dienas” saglabājušies tikai fragmenti. Pārējais gājis bojā Pirmā pasaules kara gados.

No 5 zirņiem piešķiru

 


Izcila izrāde, kas uz neilgu laiku ļāva atgriezt laika riteni atpakaļ. Ja mans un vīra stāstījums par jaunībā izbaudītajām padomju laika nejēdzībām bērnos nekādu sevišķu interesi nebija radījis, tad tagad piedzīvotais vizualizācijas efekts bija daudz iedarbīgāks. Jāpiemin gan, ka izrāde vairāk piemērota vecumam 18+.

Visu izrādes laiku mani nepameta sajūta, ka lugas saturs pielāgots grupas “Pērkons” dziesmu tekstam, tāpat kā ASV filmas “Mamma Mia!” saturs tika pielāgots grupas “ABBA” dziesmu tekstam. Piedevām likās, ka visi notikumi norisinās tepat līdzās, jo stāsts sākās ar 1985. gada grupas “Pērkons” koncertu Ogrē, un arī mēs šo izrādi skatījāmies Ogrē.

Galvenie personāži ir trīs 17-18 gadus veci jaunieši – garmatainais brīvdomātājs Uģis, gudrais paraugpuisis Andrejs un bezbēdīgā Vizma. Viņus vieno draudzība un provokatīvās grupas “Pērkons” mūzika.

Jāatzīst, ka savos 18 gados (1988. gads), kad grupa “Pērkons” uzstājās mūsu skolas 11.-to klašu izlaidumā, kas notika tikko atvērtajā Ogres kultūras namā (tagad – Ogres kultūras centrs), manā uztverē dziesmu mūzika, ritms un skaļums dominēja pār tekstuālo saturu. Satura dziļākas jēgas sapratne nāca ar gadiem.

Izrādes scenogrāfijā izvēlētas tikai divas krāsas – sarkanā un pelēkā. Sarkanais skatuves iekārtojums, kas pēc krāsas līdzinās cilvēku asinīm, paspilgtina šī režīma pāri nodarījumu, sāpes un dusmas, bet pelēkie skatuviskie tērpi visus izrādes personāžus attēlo kā vienlīdzīgu un pakļautu pelēko masu. Ik pa laikam uz skatuves parādās kāds padomju laika lozungs, kas kā dogma norāda, kā padomju pilsonim vajadzētu dzīvot.

No 5 zirņiem piešķiru


Izcila izrāde ar izcilu aktierspēli. Lai gan lugas darbība norisinās kādā no Ukrainas ciematiem, tā tik pat labi varētu norisināties arī Latvijā, jo izrādes laikā šķetinātās problēmas mūsu mentalitātei nav svešas.

Ir pagājušas 40 dienas kopš tēva nāves. Visi trīs dēli ieradušies tēva mājā, kur pavadīti bērnības gadi. Vienīgais, kas te vēl mitinās, - vecais un uzticamais suns Kubiks. Brāļus savā starpā šķir ne tikai vecuma atšķirība (20; 30 un 35 gadi), bet arī dažādie raksturi un dažādie dzīves uzskati. Viņu starpā notiek nemitīgi strīdi līdz brīdim, kad tēva mājā ienāk bērnības draudzene - bijusī kaimiņiene. Izrādās, ka kopā pavadītās bērnības atmiņas spēj nogludināt asos stūrus, pamazām brāļus satuvinot.

Tā nu sanācis, ka brāļus audzinājis viens pats tēvs, kas, kā jau vīrietis, nav mācējis ne izrunāties, ne izrādīt savu mīlestību, ne iemācīt to darīt arī saviem dēliem. Izrādes laikā katrs personāžs savu sāpi izstāsta nevis tuvākajam cilvēkam, bet vecajam sunim, kas spēj uzklausīt un pretī neko neteikt. Šis suns manā prātā asociējas ar mirušo tēvu, kam dēli caur suņa tēlu izsūdz (izraud) savu sirdssāpi.

Suni tēloja Ģirts Jakovļevs. Pirms dažām dienām ziņās biju lasījusi, ka viņš pārvietojas ar spieķīša palīdzību, un viņa rokas vairs negribot klausīt. Tāds sirms kungs ar spieķīti bija arī atveidotais vecais suņuks Kubiks. Pieredzējis un dzīves gudrs. Tāds, kurš zina, ka cilvēki vienmēr atgriežas mājās pie savējiem.

No 5 zirņiem piešķiru

 

P.S. Uz izrādi biju ieradusies 30 minūtes agrāk, tāpēc, īsinot laiku, vestibilā lasīju grāmatu “Trīs māsas” (vērtējums šeit). Dīvaina sakritība. Grāmata par trim māsām un izrāde par trim brāļiem. Cik māsas savā starpā bija tuvas un nešķiramas, tik brāļi savā starpā bija šķirti un naidpilni. Kas pie vainas? Vai audzināšana? Iespējams, ka to trīs māsu ģimenē jau šūpulī tika ielikta viena no svarīgākajām dzīves vērtībām – mīlestības un cieņpilnas attieksmes izrādīšana pret savu ģimeni.


Luga stāsta par profesoru Hannesu, kas pēc septiņu gadu kopdzīves izšķīries no sievas Antuanetes. Hannesam tiek dota iespēja atgriezt atpakaļ laiku un izmainīt savu dzīvi tajā posmā, kurā pats vēlas. Ko viņš mainīs un ko izdzīvos atkārtoti?

Pirmā cēliena sākumā domāju, ka tiek uzņemta filma, kuru režisors liek nemitīgi pārfilmēt, lai piestrādātu pie precīzāka teksta. Režisors gluži kā Dievs vai arī psihoterapeits ierādīja aktierim (Hannesam), kā labāk rīkoties atbilstošā situācijā. Izrādes sākums it kā izraisīja intrigu, taču kopumā izrāde bija viduvēja, brīžiem izstiepta un garlaicīga, īpaši ainā, kur tika runāts par Hannesa pievēršanos komunismam.

Secinājums nr.1 - vienalga, ko iepriekšējā dzīvē mainīsi, beigās pie tā paša vien nonāksi. Secinājums nr.2 – viss atkarīgs no sievietes izvēles.

Izrāde vienam vakaram. Nekā paliekoša. Scenogrāfija gan pārdomāta.

No 5 zirņiem piešķiru

 

 


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko



Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.




pārdomas 

 

Cik daudz sava laika nākas iztērēt, darot to, ko vajag, nevis to, ko gribas?


lasītākie raksti tēmā

pēdējā mēneša laikā