Izrāde ir kādas ģimenes viena vakara notikumu izklāsts.

Vecāki, kuriem pāri 60, lai paziņotu ko svarīgu, uzaicinājuši ciemos savus bērnus: meitu ar vīru un diviem dvīņiem, kā arī dēlu ar savu puisi. Sarunas ģimenes locekļu starpā nevedas, jo katrs iedziļinājies savās problēmās. Viņi neieklausās (varbūt nemaz nemāk ieklausīties) viens otrā, tāpēc izskan pārmetumi un aizvainojumi. Atbildes uz jautājumiem ir nevērīgas, strupas un bez patiesas līdzjūtības. Šajā ģimenē valda vienaldzības gaisotne.

Manuprāt, autors pārspīlējis, parādīdams tik daudz problēmu vienas ģimenes ietvaros. Tas drīzāk izraisa neticību. Dēls ir homoseksuālis, bet dēla mīļākais – alkoholiķis. Meita piekrāpusi vīru ar brāļa mīļāko un palikusi stāvoklī, līdz ar to viņas ģimene jūk ārā. Pie tam viņu uztrauc smagā kredīta nasta, kas būs vēl jāvelk vairākus gadus. Tēvs sirgst ar vēzi un vēlas ātrāku nāvi, bet māte, samierinājusies ar vīra situāciju, domā par eksotisku ceļojumu.

Viduvēja izrāde par vidusmēra ģimeni.

Izrādes noskatīšanās līdzvērtīga, it kā būtu pārlasījusi savu bērnības atmiņu kladi. Padomju laiku bērniem daudz kas bijis kopīgs.

Jautra, bezrūpīga, sirsnīga un muzikāla izrāde, kuras autori ir paši aktieri, jo katrs atstāsta savus personīgos bērnības un skolas laiku piedzīvojumus, kas sadalīti pa tēmām: bērnudārzs, skola, vasara laukos, vaļasprieki, rotaļas, dzīvnieki, diskotēka, blēņas, rupji vārdi, pīpēšana, pirmais skūpsts u.c.

Aktieri stāsta pa vienam. Vēršas pret publiku un komunicē ar to. Izrādes laikā viņiem nav jātēlo cita persona, tāpēc skatītājam tiek dota iespēja izbaudīt patiesos aktieru raksturus. Bija viegli iztēloties, kādi puišeļi un meituki viņi bijuši bērnībā. 

Tagad mīnusi.

1) Nepieņemami tas, ka izrādes laikā zālē sēdošie varēja ēst un dzert (pat no pudeles kakliņa!), jo kafejnīcas galdiņš bija ierīkots līdzās skatuvei. Tāds kino vai cirka variants. Pēc tam gan paši brīnamies, kāpēc kultūras līmenis krītas.

2) Izrāde nebūtu neko zaudējusi, ja iztiktu bez rupjās dziesmas “Hei, rumpi, pumpi…”. To parasti dziedāja studentu vecumā nevis pusaudžu.

3) Izrāde vietām likās saraustīta, jo šķita, ka aktieri uz vietas improvizē. Viens otru pārtrauc, pakoriģē.

Internetā neatradu informāciju par Henrika Ibsena lugu ar šādu nosaukumu. Iespējams, ka oriģinālais lugas nosaukumus “Sabiedrības balsti” jeb “Sabiedrības pīlāri”.  

Kaut arī luga uzrakstīta 1877. gadā, tās tēma aktuāla arī mūsdienās. Galveno varoni – konsulu Berniku – dzīvē uz priekšu virza varaskāre un godkāre. Tiek vairākkārtīgi uzsvērts, ka viss, ko viņš dara, domāts sabiedrības labklājībai. Tikai noklusēts tiek patiesais Bernika aktīvās darbošanās iemesls. Tā ir mantkārība.

Pavisam negaidīti, pēc 15 gadus ilgas slēpšanas, draud atklāties Bernika pagātnes noslēpums, kas saistīts ar meliem un nodevību. Vai cilvēks, kuru sabiedrība uzskata par paraugu, spēs nokāpt no sava pjedestāla un atzīties jaunības grēkos?

Luga interesanta, jo skatītājam neļauj atslābt ne mirkli. Katrs personāžu dialogs atšķetina noslēpumu un arvien dziļāk ievelk notikumu virpulī.

Vienīgais, kas kaitināja – 9 aplī novietotie krēsli, kas visas izrādes laikā vairākkārtīgi tika grūstīti, stumdīti, apgāzti, piecelti un kārtoti, tādā veidā izrādot personāžu emocijas.

Pēc internetā izlasītajām labajām atsauksmēm, nolēmu apmeklēt izrādi. Otrs noteicošais faktors, kas jau gadu gadiem bija kā kvalitātes rādītājs – režisors Alvis Hermanis. Diemžēl izrāde lika vilties. Jau kuro reizi pierādījās, ka teātrī jārāda oriģināli sarakstītas lugas, nevis par izrādi pārtapuši romāni.

Scenogrāfija

Kā teiktu romāna varone Elločka Ščukina: “Жуть” (tulkojumā no krievu valodas – sajūtas, kas rodas kaut ko šausmīgu ieraugot). Uzskatu, ka scenogrāfija jāveido attiecīgās profesijas pārstāvim, nevis izrādes režisoram. Uz dārgo biļešu fona (2 biļetes mums izmaksāja 60 eiro!) izskatījās, ka teātris ietaupa. Skatītājam 4 stundas bija jāraugās, kā tiek pārstumdītas uz ritentiņiem uzmontētas un ar rožainu materiālu aplīmētas lielas kastes.

Kad Ostaps Benders kopā ar Ipolitu Matvejeviču krievu filmā “Divpadsmit krēsli” ieradās uz izrādi “Precības”, viņu starpā izvērsās dialogs. Ostapa teiktais (dialogā pasvītrots) man sniedza pareizo atbildi, kāpēc Jaunā Rīgas teātra izrādei izvēlēts tik trūcīgs skatuves iekārtojums.

Ipolits: “Kāpēc viņiem nav skatuves aizkaru?”

Ostaps: “Meklē!”

Ipolits: “Ko meklē? Skatuves aizkarus?”

Ostaps: “Ne tikai skatuves aizkarus. Viņi vispār ir meklējumos.”

Ipolits: “Man šķiet, ka viņiem nav dekorāciju. Labi, ka mēs atnācām par velti, bet tie, kas samaksāja naudu…”

Nedēļu pirms šīs izrādes noskatījos “Peldošie - ceļojošie”. Arī te scenogrāfijā tika izmantots minimālisms, bet ar fantastisku pamatojumu. “Divpadsmit krēslos” scenogrāfijai filozofisko segumu nepamanīju.

Saturs un aktierspēle

Kaut arī pēc tautības neesmu ebrejiete, tomēr man likās aizvainojoši, ka jociņiem tika piedēvēta tautība. Vai tā bija pasmiešanās par ebrejiem? Tas man lika atcerēties padomju laikus, kad skolā viens otram stāstījām anekdotes par čukčiem.

Visumā izrāde pārāk izstiepta. Pilnīgi lieks manā skatījumā bija svētā tēva Fjodora biznesa plāna izklāsts saistībā ar suņu audzēšanu un to apbērnošanu. Pilnīgi nekāda sakara ar 12 krēslu meklējumiem, kā arī nav īstā tēma, ar kuru varētu raksturot svēto tēvu.

Ar pārāk dzīvnieciskām (precīzāk – suniskām) kustībām piedzēries Ipolits uzmācās jaunajai meitenei. Šajā vietā man palika neērti no līdzās sēdošās meitas.

Vēl viena manā skatījumā kutelīga aina – plikais inženieris. Vēl mazliet un mūsu teātros varēs redzēt pilnīgi kailus aktierus kā kinofilmās. Tikai jautājums – vai tas ir ētiski? Jaunā teātra plikais inženieris vēl nebija īsti pliks, jo viņa vienīgo dārgumu noslēpa mākslīgs apspalvojums ar mākslīgu debesu zvanu netīri melnā krāsā. Un tā viņa nemitīgā skraidelēšana un lēkāšana (it kā izrādītu savu …)  pa skatuvi šurpu turpu sāka jau kaitināt.

Aktieri gan vizuāli tērpos, gan savā tēlojumā likās pārāk uzspēlēti. Kā karikatūrās. Manā skatījumā tas izrādei nepiešķīra komisko šarmu. Drīzāk izrāde tika samocīta.

Pēc izrādes noskatīšanās nolēmu internetā atrast 1977. gadā uzņemto krievu mākslas filmu “Divpadsmit krēsli” ar Andreju Mironovu galvenajā lomā. Pēdējo reizi to biju redzējusi pirms aptuveni 20 gadiem. Noskatoties pārliecinājos, ka A. Hermanis, veidojot savu izrādi, aizņēmies vairākas filmas ainas (copy/paste). Tāpēc iesaku izrādes vietā labāk noskatīties filmu. Būs vērtīgāk. Un arī lētāk. Par biļetes naudu varēsiet nopirkt jaunu kurpju pāri vai jaunu krēslu :)