Luga stāsta par psihiatru, kas, gluži kā detektīvs, mēģina izdibināt iemeslus, kāpēc 17 gadus vecais jaunietis Alans vienas nakts laikā vairākiem zirgiem ar irbuli izdūris acis. Sarunu laikā tiek šķetināti notikumi, sākot no bērnības, kuriem ir kaut kāda saikne ar zirgiem – jāšana uz zirga, pasaka par zirgu, bībelē rakstītais par zirgu, zirga attēls pie istabas sienas un darbs zirgu fermā. Izrādās, ka puisim zirgs (latīniski equus ir zirgs) ir kā pielūgsmes objekts, ko viņš dievina un kam skaita lūgsnas, bet atrodoties zirga mugurā – viņš jūtas kā viens veselums.

Luga skar tēmas par seksualitāti, kaisli, ierobežojumiem, bailēm, vardarbību, dzīvošanu savā šaurajā iedomu pasaulē, kā arī par aizspriedumu un reliģijas ietekmi uz bērnu. Un tomēr es sliecos domāt, ka lugā apspēlēta homoseksualitāte, jo ne velti režisore kā galveno zirga tēlotāju izvēlējās vīrieti nevis sievieti. Homoseksualitāte spraucas ārā pa visām vīlēm jau lugas pirmajās minūtēs, kad viens vīrietis glāsta otru, kaut arī otrais tēlo tikai zirgu. Psihiatrs izrādes noslēgumā saka apmēram šādus vārdus: “Es viņu varu izārstēt no šīs kaisles, bet jaunu kaisli viņā radīt nevaru.”

Izcila izrāde, kas lika meklēt un analizēt apslēptos akmeņus vēl ilgu laiku pēc redzētā.

Kaut arī scenogrāfija ar minimālām detaļām bija lieliski pārdomāta, pati izrāde likās garlaicīga un sadrumstalota (vienmēr esmu uzskatījusi, ka romānu nav iespējams pārveidot par lugu). Sliecos domāt, ka varbūt tā nebija īstā diena, kurā vēlējos iedziļināties Latvijas vēsturē, kārtējo reizi izbaudot 40-to gadu politiskās peripetijas, kad mūsu pašu tautieši no viena Kurzemes jūrmalas ciema sadalās, nonākot gan vācu, gan krievu, gan nacionālistu pusē. Un galvenais varonis Ingus Zutis, kam iesauka Ņurņiks, patiešām uzvedas kā tizls ņurņiks, liekot skatītājam aizdomāties, vai ar savu rīcību viņš tādā veidā pozicionē latviešus.

Kad uz skatuves vācietis runāja vāciski, bija sajūta, ka esmu atnākusi nevis uz Rīgas, bet uz kādu Berlīnes teātri. Kāpēc šo tekstu, aiz cieņas pret skatītājiem, nevarēja iztulkotu ar projektoru parādīt uz mājas sienas tāpat, kā rādīja citus citātus? Krievu valoda man grūtības nesagādāja, bet vai to sapratīs mūsdienu jaunieši, uz kuriem izrāde tomēr ir orientēta.

Izrādē, manuprāt, ļoti daudz smēķē. Sēdēju partera 14. rindā un sajutu dūmu smaku jau pēc dažām sekundēm, līdzko aktieri uzsāka smēķēt. Vai tiešām līdz šim brīdim nav izdomātas butaforās teātra cigaretes, lai skatītājam nav jājūtas, it kā būtu iemaldījies smēķēšanai paredzētā telpā. Un kā ar likuma ievērošanu? Vai uz teātri aizliegums smēķēt publiskās vietās neattiecas? Pie tam šī izrāde ir paredzēta skolēniem programmas “Latvijas skolas soma” ietvaros. Vai tiešām tas ir labākais, ko viņiem demonstrēt? Smēķējiet, jaunieši! Tik uz priekšu! Un vēl tās kaisles ainas, kad meitenes gluži kā izbadējušās pēc seksa, pašas metas virsū puišiem, kājas gaisā plivinādamas. Mazliet par traku. Vai tā ir kāda modes tendence pēdējo gadu izrādēs? “Svina graša” šai ziņā arī neatpalika (tur gan izcēlās arī ar alkohola dzeršanu). Vai tiešām izrādes veidotāji domā, ka mūsdienu jauniešiem vairs neeksistē nekāda kautruma sajūta? Katrā ziņā es kā māte vismazāk vēlētos, lai tādu izrādi redz mans vidusskolnieks.

Un vēl. Sākuma epizodē, kad pēc ebreju nošaušanas ciema sievas rakājās ebreju novilkto drēbju kaudzē, man tas atgādināja Latvijā pēdējo gadu laikā tik populāros second hand veikalus, kuros gūzma sieviešu rakājas pa tikko ievesto jauno lupatu kravu, it kā viņām nebūtu ko vilkt mugurā.

Saturiski viegla un uz aktierspēli balstīta komēdija par puķu pārdevēju Elīzu Dūlitlu, kuras izrunas dialektu un manieres sešu mēnešu laikā cenšas izlabot fonētikas profesors (vecpusis) Higinss. Viņš ar draugu saderējis, ka augstākās sabiedrības pasākumā neviens nespēs atklāt Elīzas patieso izcelsmi un sociālo stāvokli. Taču kas ar jauno sievieti notiks, kad sešu mēnešu eksperiments beigsies? Vai viņa vēlēsies atteikties no aristokrātiskās dzīves un atgriezties nabadzībā?

Īsti nenoticēju Elīzas un profesora mīlestībai. Drīzāk no Elīzas puses tas bija kā patvēruma meklējums, savukārt profesors pildīja tēva lomu, jo bija vienīgais cilvēks, kas izrādīja kaut mazāko interesi un rūpi par Elīzu.

Viena no centrālajām skatuves iekārtojuma mēbelēm ir klavieres, pie kurām piesēžas uzspēlēt pieci izrādes aktieri. Labs pārsteigums.

Vēlējos noskaidrot, kāpēc izrādes nosaukums “Pigmalions”, ja šis vārds izrādē nemaz neizskan. Leģenda vēsta, ka grieķu tēlnieks Pigmalions izveidoja ļoti skaistu un sievišķīgu meitenes skulptūru - Galateju, kurā pats iemīlējās, tāpēc lūdza mīlas dievieti Afrodīti atdzīvināt akmens skulptūru. 

Luga veidota pēc komēdijas “Četrdesmit karāti” motīviem. Karāti, kā zināms, tiek pieminēti, runājot par dārgakmeņu vērtību. Jo vairāk karātu, jo dārgakmeņu slīpējums precīzāks un mirdzums dzidrāks. Šajā lugā karāti salīdzināti ar sievietes gadiem.

Lugas galvenā varone Liza savos četrdesmit gados izstaro vieglumu, valdzinājumu un jauneklību. Viņai ir darbs nekustamo īpašumu birojā, divas neizdevušās laulības, 17 gadus veca meita un māte, kas meitu un mazmeitu kāro izprecināt. Šo trīs sieviešu ikdienā ienāk trīs vīrieši. Precīzāk divi, jo Lizas pirmais vīrs, kaut viņi šķīrušies pirms 20 gadiem, ir biežs viesis Lizas mājā.

Luga mēģina lauzt sabiedrībā pieņemtos stereotipus, ka laulātajam pārim jābūt daudz maz līdzvērtīgā vecumā. 20 gadu starpība uz vienu vai otru pusi, – vai tas ir pieļaujams?

Prieks, ka Ogres Tautas teātris mani kārtējo reizi patīkami pārsteidzis. Novēlu, lai šī izrāde iegūtu amatierteātru skates galveno balvu.