Izrāde demonstrē vienas ģimenes jubilejas svinības 1998. gadā. Pēc tā, ka galvenokārt tiek runāts krievu valodā (runā arī latviešu un angļu valodā), var secināt, ka darbība norisinās Latgalē.

Pie tēva Edvīna uz 60 gadu jubileju ciemos ieradušies bērni. Meita Jūlija no Londonas atbraukusi kopā ar melnādaino draugu Džemu. Beidzot ieradies arī tēva mīlulis – četrus gadus neredzētais dēls Česlavs, kurš strādā diplomātiskajā dienestā Vīnē. Svinībās piedalās arī Edvīna dēls Juris, viņa sieva Līga un desmitgadīgā mazmeitiņa Jana. Šie trīs ir vienīgie tuvie radinieki, kas regulāri apciemo Edvīnu un viņa sievu Taīsiju, neskatoties uz to, ka Edvīns dēlu augstu nevērtē un pat izsmej viņa biznesu.

Lai arī tiek svinēta jubileja, ģimene vēl joprojām sēro pēc nesenās Česlava dvīņu māsas – ar depresiju slimās mākslinieces Veras nāvi. Izrādes kulminācijā tiek skaļi izpausts ne tik patīkams ģimenes noslēpums (bet varbūt dažiem tas nemaz nebija noslēpums), kas atklāj Veras pašnāvības iemeslu.

Personīgi man šī izrāde šķita tāda virspusēja – līdz galam neatrisināts un uz visiem jautājumiem neatbildēts stāstījums ar nelieliem humoriņa akcentiem. Nepieņemama likās samērā mierīgi uztvertā ziņa par tēva Edvīna rīcību pret savu meitu Veru, kā arī mātes Taīsijas spēja neko neredzēt un nedzirdēt. Vai to vispār var saukt par ģimeni, ja pastāv tāda vienaldzība un neiejūtība?

Cauri visai izrādei vijas nu jau 29 gadus vecās mazmeitas Janas stāstījums par viņas sajūtām svinību dienā pirms 19 gadiem. Tas visu izrādi sagriež tādos kā tortes gabaliņos, jo viens ar otru mijas divi dažādi laiki – mūsdienas un 1998. gada svinības. Nekādi nevarēju saprast, kāpēc izvēlēts tieši 1998. gads. Tik pat labi tas varēja būt dažus gadus vecs notikums. Vai tiešām mazmeitai Janai bija jānodzīvo 19 gadi, lai beidzot saprastu, kas tajā dienā noticis?

P.S. Solītie subtitri krievu valodā, kad tiek runāts angliski, uz tablo nebija izlasāmi – pārāk gaiši, tāpēc šīs sarunas tā arī palika līdz galam nesaprastas.

Vienkārša un viegli uztverama izrāde, kur vienas latviešu ģimenes ietvaros norisinās amizantas situācijas. Es pat nosauktu to par sestdienas vakara izrādi, jo skatītājam pēc smagās darba nedēļas tiek dota atslodze no iedziļināšanās varoņu problēmās un viņu iekšējos pārdzīvojumos. Varbūt tas nemaz nav slikti, jo mums katram pietiek ar savām ikdienas problēmām.

Tā arī līdz galam nesapratu, kāpēc izrādes nosaukums “Nepabeigtās kāzas”. Lai kaut ko pabeigtu, tam jābūt iesāktam, bet izrādē kāzas nemaz nebija sākušās. Drīzāk runa gāja par pirmskāzu periodu.

Grāmatu “Savādais atgadījums ar suni naktī” lasīju pirms vairākiem gadiem. Sižetu biju piemirsusi, bet to, ka grāmata atstāja spēcīgu iespaidu, atcerējos gan. Tajā stāstīts par 15 gadus vecu zēnu Kristoferu, kas sirgst ar autismu. Lai izprastu, kā jūtas, domā un darbojas šādi cilvēki, nolēmu uz izrādi aizvest dēlu, jo pierunāt izlasīt grāmatu, man neizdevās.

Kristoferam nepatīk, ja kāds svešais viņam pieskaras. Arī saspringuma brīžos viņš ir neprognozējams – var sākt kliegt, īdēt, sist vai arī mesties četrrāpus, savelkoties čokurā. Lai gan Kristoferam piemīt ģenialitāte matemātikā, fizikā un astronomijā, savādās uzvedības dēļ viņam nākas mācīties speciālajā skolā kopā ar garīgi slimiem bērniem.

Izrāde iesākas ar pavisam nelāgu atgadījumu – nogalinātu kaimiņu suni. Tā kā Kristofers tiek nepamatoti apvainots šajā noziegumā, viņš nolemj uzsākt izmeklēšanu, lai atrastu vainīgo. Jo Kristofers dziļāk rok, jo vairāk atklājas ar viņu saistītu notikumu virkne, kas iepriekš tikusi turēta slepenībā.

Kopumā izrāde dinamiska un tehnoloģiski pārbagāta, jo ik pa laikam videoprojekcijās tiek attēlota Kristofera domu gaita. Skatuves noformējums vienkāršs, bet efektīvs, - līdzinās melnbaltam optiskās mākslas darbam ar lineāru rūtojumu, kas nepieciešamības gadījumā tiek izgaismots.

Īpaši vēlējos izcelt epizodes, kas mani uzrunāja visvairāk:

1. iešana pa kaimiņu mājām  (cilvēkiem uz muguras māju numuri);

2. kosmonauta pastaiga zvaigžņotajā visumā;

3. noslēptās grāmatas meklēšana (kustību daudzveidība);

4. uzdevuma atrisinājuma pierādīšana (domāju, ka manam dēlam vajadzēja krietni vien piepūlēties, lai saprastu, kaut arī viņš mācās matemātikas novirziena skolā).

Izrādes beigās pēc izcili nokārtota A līmeņa matemātikas eksāmena Kristofers vairākas reizes jautā: “Vai tas nozīmē, ka es varu sasniegt visu?”, bet atbilde neseko, liekot skatītājiem izdomāt to pašiem. Es atbildi zināju: “Protams, ka sasniegsi, jo tu pierādīji, ka pāri saviem spēkiem vari izdarīt daudzreiz vairāk, nekā dažs labs veselais bērns!”

* Biju patiesā sajūsmā par izrādes scenogrāfiju līdz mirklim, kamēr uzzināju, ka tā ir nokopēta no Londonas izrādes.

* Ļoti traucēja rupjie vārdi. Likās, ka paši aktieri tos pasaka tikai tamdēļ, ka režisors licis. Tik atrauti tie bija no visa izrādes teksta. Pat līdzās man sēdošie bērni nesaprašanā saknosījās. 

Izrāde par pirmskara bērnību, kas diez vai domāta mūsdienu bērniem. Drīzāk senioriem, lai viņi pakavētos savās bērnības atmiņās, tāpat kā to dara Billes atveidotāja.

Uz izrādi atvedu mammu, bet bērnus gan uz to nevestu. Nacionālā teātra izrāde “Par mammām”, ko kopā ar bērniem redzēju pirms 7 gadiem, bija kudi aizraujošāka un mūsdienīgāka.

Ar interesi vēroju, kā niecīgais skatuves inventārs pārtop paralēlā stāstā. Taču tas ne visiem patīk. Piemēram, mana māte pieturas pie klasiskām vērtībām. Ja jābūt galdam, tad tam ir arī jābūt. Viņa uzskata, ka galdu nevar attēlot ar audeklu, kuru abos galos tur aktieri, kā šajā lugā.

Samocīts un neinteresants šķita izrādes sākums, kur pēc fotogrāfijām tika aprakstīti tuvākie radi. Nezinu kāpēc, bet uz izrādes beigām pieķēru sevi pie domas, ka nedaudz jau ievilcies.

Izrādē patika aktieru saspēle, atraktivitāte un enerģija, kas burtiski kūsāt kūsāja. Bet visu stāstījumu veiksmīgi papildināja dzejas rindas un dziesmu fragmenti.