Gunāra Priedes lugu “Zilā” biju lasījusi vidusskolas laikā. Kaut arī galveno sižeta līniju atcerējos pat pēc 30 gadiem, tik un tā izrādi vēlējos redzēt, jo Gunārs Priede manā atmiņā palicis kā viens no labākajiem padomju laika dramaturgiem.

 

Nedaudz par katru personāžu

Rasma jau veselu gadu aprūpē savu divdesmitgadīgo dēlu Juri, kurš cietis autoavārijā. Viņa pārdevusi mašīnu un māju (padomju laikā tā skaitījās liela bagātība, jo ar parasta strādnieka algu ne ko tādu nebija iespējams nopelnīt), lai spētu nomaksāt izīrēto māju Gruzijas kalnos. Pēc vīra nāves dēls viņai bija kļuvis par galveno dzīves mērķi. Vai tas nav paradoksāli, ka to laiku, ko viņa neveltīja savam dēlam bērnībā, viņai nācās “atstrādāt” tagad?

Juris līdz avārijai dzīvoja bezrūpīgu dzīvi, jo vecāki bija pietiekami turīgi un nekas netrūka. Tusiņi un iedzeršana bija kļuvuši par viņa ikdienu, jo jau no 10 gadu vecuma vecāki puisim ļāva dzīvot pēc sava prāta. Un šai vieglprātīgajai uzdzīvei pēkšņi tika pielikts trekns punkts, jo, būdams pie stūres alkohola reibumā, Juris nogalināja trīs cilvēkus, tai skaitā arī tēvu. Tagad no dienas uz dienu viņu mocīja vainas apziņa. Lai kaut cik aizmirstos, Juris sāka lasīt latviešu tautasdziesmas. Visvairāk viņu interesēja, ko mūsu senči sacerējuši par zilajām govīm.

Linda – dažus gadus vecāka par Juri. Viņa atbraukusi pie puiša uz Gruziju (kopā ar Vidvudu), jo it kā Juri mīlot. Tikai nekādi nevarēju saprast, ar ko tad īsti Juris Lindu ir aizķēris. Varbūt tas drīzāk bija mantisko labumu dēļ, jo, kā Linda pati teica, viņa meklējot savam dēlam tēvu, kas spētu viņus nodrošināt.

Vidvuds – vieglprātīgs mākslinieciskas dabas vīrietis tipiskajā āža vecumā, kas divas reizes šķīries no ģimenes. Uz Gruziju atbraucis ar divreiz jaunāko Lindu, bet, apreibis no kalnu skaistuma, kanti sāka sist Rasmai.

 

Par ko tad īsti luga ir?

Par nelāgu iznākumu un pārpratumiem, kas var piemeklēt ikvienu, ja radusies situācija netiek pārrunāta pašā sākumā, tai vietā pieņemot pārsteidzīgus un vienpersoniskus secinājumus.

Kāds sakars lugai ar zilo govi, to var uzzināt izrādes laikā.

 

No 5 zirņiem piešķiru

Izrāde sadalīta četrās daļās. Katrā no tām tiek parādīta vienas ģimenes kopā sanākšanas diena 1980., 1990., 2000. un 2010. gadā. Ar katru reizi arvien vairāk atklājas personāžu individualitāte, kā arī izmainās savstarpējās attiecības.

Galvenā ģimenes kopā saturētāja un komandētāja ir māte, kas, viņasprāt, vienīgā zina, kādai jābūt perfektai dzīvei un kas katram būtu jādara. Tēvs miera labad visam piekrīt un ilgus gadus neuzdrīkstas sievai neko iebilst, bet tad vienā mirklī vadzis lūzt…

Kaut arī visi auguši vienā ģimenē, bērni ir ļoti dažādi. Mātes mīlulis un svētais bērns kļuvis par priesteri. Otrs dēls tāds plederētājs un iedzērājs, kas jaunībā nodarbojies ar sportu, bet tagad iesaistījies apšaubāmos biznesos. Meita kļuvusi par aktrisi. Diemžēl māte to neuzskata par nopietnu profesiju. Viņa meitai nemitīgi piekasās par ģērbšanās stilu, izskatu, figūru u.c., kas liek noprast, ka meitai piešķirts nemīlētā bērna statuss.

Lugā atpazinu sevi, jo arī es, gribēdama bērniem tikai labu, bieži vien cenšos viņus ielikt kaut kādos pareizos dzīves rāmjos, uzspiežot savus uzskatus un ģimenes tradīcijas. Tikai atšķirība tāda, ka viņi man pretojas izteiktāk, nekā šīs lugas varoņi.

Izrādes aprakstā teikts, ka tā ir komēdija. Es gan precizētu, ka taģikomēdija, jo pirmā cēliena laikā smējos, bet otrā cēlienā - raudāju. Pēc izrādes visu ceļu līdz mājām (tas ir stundas brauciens) noraudāju. Tik ļoti luga mani bija aizkustinājusi.

No 5 zirņiem piešķiru

Humors, vārdu spēle un smalki citāti – tā varētu raksturot Oskara Vailda komēdiju. Pirmā reize, kad izrādes laikā būtu noderējis piezīmju blociņš, kur pierakstīt vērtīgos domu graudus.

Luga vēsta par diviem angļu džentlmeņiem, kuri, lai iepatiktos savām mīļotajām, spiesti melot. Un viss tikai tamdēļ, ka abas jaunās sievietes dievina vīrieša vārdu Ernests. Jāatzīst, ka autors lugā spēlējas ar diviem angļu vārdiem, kurus raksta atšķirīgi, bet izrunā vienādi, proti, earnest (nopietns) un Ernest (Ernests). Protams, ka jauno cilvēku meli atklājas, radot amizantas situācijas.

Izrādes scenogrāfijā galvenais uzsvars likts uz melnu flīģeli, pie kura “spēlēt” piesēžas gandrīz visi personāži. Kaut arī flīģeļa grozīšana, izjaukšana un salaušana man likās redzēta jau agrāk - Jaunajā Rīgas teātra izrādē „Peldošie - ceļojošie” – izrādei tas deva īpašu gaisotni.

No 5 zirņiem piešķiru

Katru viencēliena operu vērtēju atsevišķi.

 

“Vīlas”

Īss satura izklāsts

Anna saderināšanās dienā uzzina, ka Roberto jādodas uz citu pilsētu saņemt mantojumu. Tur Roberto aizraujas ar mīļāko. Anna no gaidīšanas skumjām mirst un, pārvēršoties pa vīlu (pamesto sieviešu garu), viņa Roberto atriebjas.

Par izrādi

Pirms izrādes nebiju izlasījusi, ka tā veidota ar humora piesitienu, tāpēc nesapratu, kamdēļ izrādes sākumā uz Annas un Roberto saderināšanās svinībām ciemiņi (koris) ierodas kā uz kapiem – bēdīgi, melnā apģērbā un ar baltām lilijām* rokās. Pie tam lilijas tika saliktas kaudzē uz gultas gluži kā uz kapavietas.

Mūzika nebija pārāk izteiksmīga, solistu tērpi arī, tāpēc galvenais akcents, kam bija jāpievērš skatītāju uzmanība, tika likts uz baltajām lilijām, kuras gan svaidīja, gan atkal salasīja. Bet pati būtiskākā darbība – gandrīz kā nākotnes pareģojums - liliju kātu griešana ar šķērēm un ziedu ielikšana vannā. Tā kā lilijas simboliskā nozīme ir saistīta ar nevainību un šķīstību, griežot lilijas kātus, Anna simboliski sevi ievainoja. Vēlākā izrādes gaitā viņa ar tām pašām šķērēm sevi vannā nodūra, bet esot vīla, ar šķērēm centās nogriezt sava līgavaiņa neuzticības orgānu.

Īpašu pārsteigumu sagādāja vīlu uznāciens baltās kāzu kleitās un ar dažāda veida kruķiem, spieķiem, staigāšanas rāmjiem. It kā amizanti izskatījās, bet tai pat momentā apzinājos, ka no ētiskā viedokļa par veciem cilvēkiem smieties nedrīkst. Vismaz tā man mācīja bērnībā. Iesmējos gan tad, kad pacēlās aizskars un skatuves izkārtojumā varēja sazīmēt Rīgas centra puķu tirdziņa paviljonus ar pārdevējām – vīlām, kuras mēģināja nomedīt kādu vientuļu garāmgājēju.

Džakomo Pučīni savā operā izmantoja leģendu par vīlām – pievilto meiteņu gariem (tie diemžēl arī noveco, kā izrādās), kas atriebjas saviem bijušajiem līgavaiņiem, viņus izdancinot līdz nāvei. Izrādes iestudējumā Roberto drīzāk tika nevis izdancināts, bet brutāli seksuāli izmantots. Vismaz tā izskatījās.

No 5 zirņiem piešķiru

* Balto liliju dēvē par madonnas ziedu, un, tradicionāli saistot to ar šķīstību, uz kapiem pieņemts likt baltas lilijas.

 

“Džanni Skiki”

Īss satura izklāsts

Uz nāves gultas guļošā bagātnieka mājā sapulcējusies visa kuplā ģimene. Kad Buozo Donati nomirst, izrādās, ka viss mantojums novēlēts mūkiem. Ģimenes locekļi vienojas, ka mantojums ar viltu ir jāpārdala, tāpēc padomu lūdz blēdim Džanni Skiki. Kad notāra klātbūtnē tiek sastādīts jaunais testaments, vislabākais kumosiņš tiek Džanni Skiki.

Par izrādi

Temperamentīga, teatrāla, pamācoša un humoristiska izrāde par alkatību, mantkārību un negodīgumu.

Izrādes laikā atkal uz skatuves aktieru rokās parādījās šķēres un baltā lilija. Īsti nesapratu nolūku. Drīzāk izskatījās, ka opera ietaupīja uz citu mākslīgo ziedu rēķina.

 

No 5 zirņiem piešķiru