|
Pico sala
Pico sala ir otra lielākā Azoru arhipelāga sala. 7 km no tās uz rietumiem atrodas Faial sala, bet 15 km uz ziemeļiem – São Jorge sala. Pico sala savu nosaukumu ieguvusi no tās un visa arhipelāga augstākā kalna – Pico vulkāna (2351 m vjl.). Kā teica gide, kāpšana augšā un lejā aizņem aptuveni 7-8 stundas. Brauciena laikā kaut kā nepievērsu vulkānam uzmanību – kalns kā kalns. Bija apmākusies diena, un vulkāns sevišķi neizcēlās. Tikai atbraucot mājās un pētot bildes internetā, sapratu, cik tas saulainā laikā mēdz būt skaists.
Pico sala skaitās melnā sala. Tā pārsteidz ar plašajiem vīnogu laukiem, kurus ieskauj melni lavas akmens krāvumi. 2004. gadā Piku salas vīnogulāji tika iekļauti UNESCO Pasaules mantojumā. Šeit tie tiek audzēti jau no 16. gadsimta. Ir bijis laiks, kad vīnogu lauki aizņēmuši pat 2000 hektārus.
Fotogrāfijā nemaz nav iespējams iemūžināt to fantastisko skatu, kas paveras uz vīnogu laukiem.
Vīnogu krūmiņi pavisam nelieli. Katrs atbalstīts uz melnā lavas akmens, jo melnā lava pievelk saules starus.
Lai saglabātu vēsturisko mantojumu, arī mājas noteiktā teritorijā ir jābūvē no melnā akmens. Iespējams, ka tās paredzētas tūristu izmitināšanai.
Melnais akmens un mākoņainā diena radīja smagnēju sajūtu. Lai gan šī sala man no visām patika visvairāk, šādā tumšā mājā es nevēlētos dzīvot.
Šī interesantā celtne atrodas meža parkā. Izskatījās, ka tās iekšpusē izveidotas krāsnis.
Melno lavas akmeņu klintis (biskvītveida lava) okeāna krastā veido alas un “baseinus”, pret kuru “aizsargsienu” sitas spēcīgas viļņu šļakatas.
Piestājām vairākos ciematos, kur agrāk bijušas vaļu pārstrādes rūpnīcas, bet tagad iekārtoti muzeji. Viens no šādiem ciematiem ir Baleeiros. Kaut vaļu medības ir aizliegtas kopš 1986. gada, par bijušajām rūpnīcām vēl joprojām liecina saglabājušies ķieģeļu skursteņi.
Bijušajā Baleeiros vaļu pārstrādes rūpnīcā ierīkots tehnikas muzejs.
Tauvas, ar kuru palīdzību krastā tika vilkti vaļi. Toreiz medīti tika kašaloti. To tauki un galvā esošie spermaceti (vaskveidīga viela) tika izmantoti sveču, ziepju, kosmētikas, farmācijas, mašīneļļu un citu smērvielu ražošanā, kā arī zīmuļu un krītiņu ražošanā. Viena no dārgākajām vielām, ko ieguva no kašalota, bija ambra. To izmantoja parfimērijā, lai nofiksētu smaržas. Kašalota gaļu nelietoja pārtikā. Daļa kaulu tika mākslinieciski apstrādāti un apzīmēti, bet pārējos kaulus sasmalcināja un izmantoja lauku mēslošanai.
Internetā atrasta bilde, lai stādītos priekšā, kāds izskatās kašalots, un cik tas ir liels.
Kā jau iepriekš minēju, vulkānam nepievērsu uzmanību, taču ļoti iepatikās kalnu ceļš, kas ved pa salas iekšieni. Salas iekšienē vulkāns arī atrodas.
Iespējams, ka fotogrāfijas augšējā daļā ir tas slavenais miglas vālos ietinies vulkāns.
Kalnu ceļa panorāma.
Iebraucām Vīna muzejā, taču mūs interesēja nevis muzejs, bet tas, ka šeit pagalmā aug vecākais salas pūķu koks. Pēc izskata pūķu koki līdzinās milzīgiem saulessargiem. Koka sula, saskaroties ar gaisu, kļūst sarkana, tāpēc to jau no seniem laikiem izmantoja kā krāsvielu.
Pūķu koki.
Uz salas vairākās vietās pamanīju dekoratīvas sejiņas. No sākuma domāju, ka tās paredzētas kaut kādiem kulta pasākumiem. Izrādās, ka skulptūras “Smaidošā seja” pa visu salu izvietojusi vietējā māksliniece.
|
Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.
© Sanita Nikitenko |
| Aizkulises
Izmantota internetā uzietā karte.
Staigājot pa Terceiras salas pilsētu Angra, pamanīju studentus, kas, tērpušies dīvainā apmetnī, pulcējās pilsētas centrā uz kaut kādu pasākumu. Tumši zilo apmetni klāja dažādas emblēmas – citam vairāk, citam mazāk. Pie apmetņa (nezinu vai tas bija visiem) piestiprināta sapīta lente, kas atgādināja “pūķa” asti. Iemeslu šim pasākumam nezinu, bet ienāca prātā doma – emblēmu (ordeņu) vairāk tiem, kas piedalījušies dažādos studentu pasākumos vai arī labāk nokārtojuši eksāmenus.
Abiem studentiem apmetnis vēl nav uzvilkts. Tas pārlikts tikai pār plecu.
1. maija darba svētkus salas iedzīvotāji atzīmē, pilsētā vai savos pagalmos izliekot lupatu lelles, kas līdzinās mūsu Sabiles lellēm.
Senākos laikos Azoru salās mūķenes olas baltumu izmantoja apģērba stērķelēšanai, bet no olas dzeltenuma gatavoja kēksiņus. Šīs kūciņu receptes uz salām tiek izmantotas vēl joprojām. Priekš manas gaumes gan par daudz apbērtas ar pūdercukuru.
Tradicionālā Amelia kūka.
Pirmo reizi ēdu dubulto saldējumu dubultajā vafelītē.
Ciemojoties Azoru salās, noteikti jāpagaršo bezalkoholiskais marakujas dzēriens KIMA.
Uz kādas no salām esot vietējā flīžu rūpnīca, laikam tāpēc uz daudzām ēkām ielu nosaukumi, māju numuri un pat baznīcas tēli veidoti no flīzēm.
Privātmājām pamanīju šāda veida skursteņus.
Bija māju jumti vai skursteņi, kurus rotāja dekoratīvi putni.
Visticamāk, lai spēcīgais vējš neaiznestu no jumta dakstiņus, uz tiem uzlikti lavas akmeņi.
Azoru salās māju jumtiem raksturīga dubulta dakstiņu pārkare.
Ēkas rotā ornamentāli un krāsaini balkoniņi.
Skaisti izdekorēti arī citi ēkas ārējie elementi.
No mitruma ēkas pelē, apaug ar sūnām. Piemēram, São Miguel salā mājas, kas atrodas tuvāk karstajiem pazemes avotiem, iekrāsojušās sarkanīgas.
Azorieši uzdrīkstas ēkas nokrāsot košās, dzīvespriecīgās krāsās.
Kādā ciematā uz kristīgajiem svētkiem ceremonijai paredzētais ceļš tika izrotāts ar skujām, dzeltenajām smiltīm un nokrāsotām skaidām.
Ciematā, kur notika Ziedu svētki, mašīnas kravas kastē redzējām ziedu dekoru. Tik pat labi šī tējkanna varēja aizceļot uz kādām kāzām.
|
