Vispārīga informācija

 

Pateicoties tumšajiem kokiem, kas blīvi “apjozuši” apkārtnes kalnus, Balkānu reģiona valsts ieguvusi nosaukumu Crna gora, kas tulkojas kā Melnais kalns. Mūsdienās Melnkalne tiek dēvēta arī labskanīgajā itāļu vārdā Montenegro.

Šajā fotogrāfijā labi redzami “melnie kalni”, bet to pakājē pie jūras iekārtojusies kūrortpilsēta.

 

Pēc 2. pasaules kara Melnkalne tika iekļauta Dienvidslāvijas republikas sastāvā, kurā bez tās vēl ietilpa Bosnija un Hercegovina, Horvātija, Maķedonija, Serbija, Kosova un Slovēnija. 2006. gadā Melnkalne tika pasludināta par neatkarīgu valsti.

 

Naudas vienība - eiro. Tas gan nav tāpēc, ka kopš 2010. gada Melnkalne skaitās Eiropas Savienības kandidātvalsts. Agrāk Melnkalnes valūta bijusi Vācijas marka, bet, kad Vācija pārgāja uz eiro, arī Melnkalne pārgājusi uz eiro.

 

70% no visas valsts teritorijas aizņem kalni, meži un lauki. Kopumā valstī ir 5 nacionālie parki. Melnkalnes krastus apskalo Adrijas jūra. Ūdens jūrā silts – vasarā ap +26⁰C, bet ziemā +12⁰C. Peldēšanas sezona sākas maijā (tad peldoties maz) un turpinās līdz septembrim. Vasaras Melnkalnē ir karstas – bijuši gadi, kad temperatūra sasniegusi pat +47⁰C. Ziemā pie jūras apmēram +13⁰C, bet kalnu apvidos mēdz būt no -1⁰C līdz -7⁰C. 2007. gadā piedzīvota ārkārtas situācija, jo sniegs uzsnidzis visā valsts teritorijā. Savukārt septiņdesmito gadu beigās Melnkalnē bijusi spēcīga zemestrīce.

 

Valsts galvaspilsēta - Podgorica. Te ir arī universitāte, kurā vispieprasītākā esot svešvalodu fakultāte.

 

Turpinājums ...

1. lappusē – Svarīga informācija

2. lappusē – MINHENE. Nimfenburgas pils apkārtne. Botāniskais dārzs

3. lappusē – MINHENE. Muzeju kvartāls. Olimpiskā parka apkārtne

4. lappusē – MINHENE. Vecpilsēta. Angļu parks. Vācu muzejs

5. lappusē – ZALCBURGA. Vecpilsēta

 

Nonīkstot aukstos ziemas mēnešus četrās sienās, janvāra sākumā izlēmu, ka siltākā laikā noteikti izraušos no iesīkstējušās darbaholisma vides un piedāvāšu sev vairāk prieka ceļojot. Līdz ar to pieteicos gan Impro ceļojumi ekskursijām, gan nolēmu pati izveidot ceļojuma maršrutu. Katram ceļošanas veidam ir savi plusi un mīnusi. Ceļojot ar tūrisma firmu, nav jāuztraucas par transportu, viesnīcu, apskates objektu atrašanās vietām un darba laiku. Par tevi parūpēsies kāds cits. Vienīgais sliktums – apskates objektos tiek dots ierobežots laika patēriņš, tāpēc ne vienmēr iespējams izbaudīt ilgāk to, ko vēlētos. Savukārt tad, kad ceļojumu organizēju pati, viss ir otrādāk. Arī stress ir lielāks, jo nākas uztraukties, vai izdosies, kā biju saplānojusi.

Iepriekšējo gadu Alpu ceļojumu laikā iepatikās Austrija, tāpēc nolēmu, ka šovasar divatā ar vīru došos turp.

 

Izvēle krita uz Zalcburgu. Diemžēl pētot lidojumus, tiešo reisu turp nebija. Nevēlējos lidostās nīkt 10 un vairāk stundas, lai pārsēstos no vienas lidmašīnas otrā, tāpēc sāku meklēt alternatīvu. Uzgāju airBaltic reisu uz Minheni, bet no Minhenes līdz Zalcburgai divu stundu laikā iespējams aizbraukt ar vilcienu, jo attālums apmēram 130-140 km – kā no Rīgas līdz Jēkabpilij. Tā arī paliku pie šī varianta.

 

Lidosta un ceļš līdz pilsētai

Pirms ceļojuma google maps kartē izpētīju, kurā vietā atrodas Minhenes lidosta (München-Flughafen) un vai no tās līdz pilsētas centram iespējams aizbraukt ar vilcienu.

Minhenes centrs un lidosta.

Izejot no lidostas ēkas, paveras liels laukums, virs kura izveidots savdabīgs jumts.

Lidosta no pilsētas centrālās stacijas Hauptbahnhof atrodas apmēram 35 km attālumā. No lidostas uz pilsētu kursē divi piepilsētas vilcieni – S1 un S8 (piepilsētas vilcienu un metro karte šeit). Mēs no lidostas līdz stacijai Donnersbergerbrücke (atrodas divas pieturas tālāk par Hauptbahnhof) braucām ar S8, ceļā pavadot aptuveni 45 minūtes (kā no Ogres līdz Rīgai). Atpakaļ uz lidostu arī braucām ar S8. Neriskēju braukt ar S1, jo pirms lidostas ceļš sadalās. Uz tablo, kas atrodas metro stacijā, parādījās abi galapunkti, tāpēc nesapratu, pa kuru ceļu S1 vilciens īsti aizbrauks.

Turpinājums ...

1. lappusē – Vispārīga informācija

2. lappusē – Pico sala

3. lappusē – Terceira sala

4. lappusē – Faial sala

5. lappusē – São Miguel sala

6. lappusē – São Miguel sala (turpinājums)

 

 

Azoru salas ir Portugālei piederošs arhipelāgs Atlantijas okeānā, kas atrodas aptuveni 1600 km uz rietumiem no Portugāles kontinentālās daļas un ir vistālākais Eiropas rietumu punkts. Azoru salu arhipelāgu veido 9 vulkāniskas izcelsmes salas.

Azoru nosaukums radies no portugāļu vārda, kas nozīmē ērglis. Salas atklāšanas brīdī pētnieki kļūdaini peļu klijānu identificēja kā ērgli. Kā izrādījās vēlāk - ērgļi nekad uz šīm salām nav dzīvojuši, bet arhipelāga nosaukumā un karogā ērglis palicis. Puslokā virs ērgļa attēlotas 9 zvaigznes. Tās ir 9 salas.

Vietējie iedzīvotāji katrai salai piešķīruši krāsu:

Santamarija – dzeltenā sala;

São Miguel – zaļā sala;

Terceira – violetā sala;

Graciosa – baltā sala;

São Jorge – sarkanā sala;

Pico – melnā sala;

Faial – zilā sala;

Flores – rozā sala;

Corvo – brūnā sala.

Kopā ar “Impro” grupu apmeklēju četras no šīm salām (Terceira, Faial, Pico, São Miguel), un es pat teiktu, ka katra sala atšķīrās ne tikai ar dabu, bet arī ar smaržu. Līdzko izkāpu no lidmašīnas Terceira salā, vējš uzvēdīja kūts smaku. Tas tāpēc, ka šajā salā pamatnodarbošanās ir lopkopība. Savukārt Pico salā smaržoja pēc pūstošām aļģēm.

Turpinājums ...

1. lappusē – Kipras vēsture. Arhitektūra

2. lappusē – Arheoloģija. Skulptūru un kaktusu parks. Sadzīve

3. lappusē – Kipras daba (1. daļa)

4. lappusē – Kipras daba (2. daļa)

 

Nolēmu pagarināt vasaru, tāpēc oktobrī aizbraucu tūrisma firmas “Impro” organizētajā ceļojumā “Dienvidkipras lielais ceļojums”.

 

Kipra dažādu valdījumu gūstā

 

Kipra ir trešā lielākā sala Vidusjūrā pēc Sicīlijas un Sardīnijas. Tā atrodas izdevīgā ģeogrāfiskā stāvoklī - Eiropas, Āzijas un Āfrikas krustpunktā. Tieši šī izdevīgā stāvokļa dēļ Kipru daudzi iekāroja. Sala bija ietilpusi persiešu, Maķedonijas Aleksandra, Ptolemaju, Romas, Bizantijas, franku un Osmaņu impērijā, pa starpām piedzīvojot īslaicīgus citu varu valdīšanas periodus. Savukārt no 1878. gada Kipra piederēja Lielbritānijai.

Otrā pasaules kara laikā Kipras grieķi karoja britu armijas sastāvā. Salinieku vidū bija izplatījies viedoklis, ka pēc uzvaras karā viņiem tiks piešķirta neatkarība un iespēja pievienoties Grieķijai. Taču tā nenotika, tāpēc Kiprā izveidojās nacionālā atbrīvošanas kustība, kas 1960. gadā spēja Kipru atbrīvot no britu valdījuma. Vēl līdz šai dienai uz salas atrodas divas britu armijas bāzes, kas aizņem 2,7% salas teritorijas.

Kipras grieķi vēlējās pievienoties Grieķijai, bet Kipras turki atsacījās dzīvot grieķiskā valdījuma pakļautībā. 1963. gadā izcēlās cīniņi grieķu un turku kopienu starpā un turpinājās vairākus gadus. 1974. gadā grieķu atbalstītāji mēģināja nogalināt prezidentu. Šo situāciju sev par labu izmantoja Turcija, okupējot daļu no salas. Pēc okupācijas notika iedzīvotāju pārvietošana – turki apmetās ziemeļos, bet grieķi – dienvidos. 2003. gadā Ziemeļkipra mīkstināja robežkontroli, ļaujot kipriešiem šķērsot to pirmo reizi 30 gadu laikā.

2004. gadā Kipra kļuva par Eiropas Savienības dalībvalsti. Lai gan Kipra pievienojās ES kā de facto sadalīta sala, visa Kipra skaitās ES teritorija. Kipras turki, kuriem ir ES ceļošanas dokumenti (vai kuri atbilst noteikumiem, lai tādus saņemtu), ir ES pilsoņi.

Turpinājums ...