1. lappusē – Vispārīga informācija

2. lappusē – Pico sala

3. lappusē – Terceira sala

4. lappusē – Faial sala

5. lappusē – São Miguel sala

6. lappusē – São Miguel sala (turpinājums)

 

 

Azoru salas ir Portugālei piederošs arhipelāgs Atlantijas okeānā, kas atrodas aptuveni 1600 km uz rietumiem no Portugāles kontinentālās daļas un ir vistālākais Eiropas rietumu punkts. Azoru salu arhipelāgu veido 9 vulkāniskas izcelsmes salas.

Azoru nosaukums radies no portugāļu vārda, kas nozīmē ērglis. Salas atklāšanas brīdī pētnieki kļūdaini peļu klijānu identificēja kā ērgli. Kā izrādījās vēlāk - ērgļi nekad uz šīm salām nav dzīvojuši, bet arhipelāga nosaukumā un karogā ērglis palicis. Puslokā virs ērgļa attēlotas 9 zvaigznes. Tās ir 9 salas.

Vietējie iedzīvotāji katrai salai piešķīruši krāsu:

Santamarija – dzeltenā sala;

São Miguel – zaļā sala;

Terceira – violetā sala;

Graciosa – baltā sala;

São Jorge – sarkanā sala;

Pico – melnā sala;

Faial – zilā sala;

Flores – rozā sala;

Corvo – brūnā sala.

Kopā ar “Impro” grupu apmeklēju četras no šīm salām (Terceira, Faial, Pico, São Miguel), un es pat teiktu, ka katra sala atšķīrās ne tikai ar dabu, bet arī ar smaržu. Līdzko izkāpu no lidmašīnas Terceira salā, vējš uzvēdīja kūts smaku. Tas tāpēc, ka šajā salā pamatnodarbošanās ir lopkopība. Savukārt Pico salā smaržoja pēc pūstošām aļģēm.

Turpinājums ...

1. lappusē – Kipras vēsture. Arhitektūra

2. lappusē – Arheoloģija. Skulptūru un kaktusu parks. Sadzīve

3. lappusē – Kipras daba (1. daļa)

4. lappusē – Kipras daba (2. daļa)

 

Nolēmu pagarināt vasaru, tāpēc oktobrī aizbraucu tūrisma firmas “Impro” organizētajā ceļojumā “Dienvidkipras lielais ceļojums”.

 

Kipra dažādu valdījumu gūstā

 

Kipra ir trešā lielākā sala Vidusjūrā pēc Sicīlijas un Sardīnijas. Tā atrodas izdevīgā ģeogrāfiskā stāvoklī - Eiropas, Āzijas un Āfrikas krustpunktā. Tieši šī izdevīgā stāvokļa dēļ Kipru daudzi iekāroja. Sala bija ietilpusi persiešu, Maķedonijas Aleksandra, Ptolemaju, Romas, Bizantijas, franku un Osmaņu impērijā, pa starpām piedzīvojot īslaicīgus citu varu valdīšanas periodus. Savukārt no 1878. gada Kipra piederēja Lielbritānijai.

Otrā pasaules kara laikā Kipras grieķi karoja britu armijas sastāvā. Salinieku vidū bija izplatījies viedoklis, ka pēc uzvaras karā viņiem tiks piešķirta neatkarība un iespēja pievienoties Grieķijai. Taču tā nenotika, tāpēc Kiprā izveidojās nacionālā atbrīvošanas kustība, kas 1960. gadā spēja Kipru atbrīvot no britu valdījuma. Vēl līdz šai dienai uz salas atrodas divas britu armijas bāzes, kas aizņem 2,7% salas teritorijas.

Kipras grieķi vēlējās pievienoties Grieķijai, bet Kipras turki atsacījās dzīvot grieķiskā valdījuma pakļautībā. 1963. gadā izcēlās cīniņi grieķu un turku kopienu starpā un turpinājās vairākus gadus. 1974. gadā grieķu atbalstītāji mēģināja nogalināt prezidentu. Šo situāciju sev par labu izmantoja Turcija, okupējot daļu no salas. Pēc okupācijas notika iedzīvotāju pārvietošana – turki apmetās ziemeļos, bet grieķi – dienvidos. 2003. gadā Ziemeļkipra mīkstināja robežkontroli, ļaujot kipriešiem šķērsot to pirmo reizi 30 gadu laikā.

2004. gadā Kipra kļuva par Eiropas Savienības dalībvalsti. Lai gan Kipra pievienojās ES kā de facto sadalīta sala, visa Kipra skaitās ES teritorija. Kipras turki, kuriem ir ES ceļošanas dokumenti (vai kuri atbilst noteikumiem, lai tādus saņemtu), ir ES pilsoņi.

Turpinājums ...

1. DIENA

No Rīgas izlidojām pulksten 7:45. Lidojums ilgst 1 stundu 35 minūtes. Tā kā Vācijā pulkstenis jāpagriež vienu stundu atpakaļ, Berlīnes (Brandenburgas/BER) lidostas 1. terminālī ieradāmies pulksten 8:20.

Agrāk Berlīnē bija divas lidostas – Šēnefelde un Tēgele. Berlīnieši bija sevišķi iemīļojuši Tēgeles lidostu, jo tā atradās diezgan tuvu Berlīnes centram. Kad ciemojāmies te 2009. gadā (ceļojuma apraksts šeit), no Zoodārza līdz Tēgeles lidostai ekspress autobuss aizbrauca apmēram 15 minūšu laikā, bet parastais pilsētas autobuss sastrēgumstundā brauca apmēram 40 minūtes. Līdz ar jaunās Brandenburgas lidostas atvēršanu (2020. gada oktobris), Tēgeles lidosta tika slēgta. Savukārt Šēnefeldes lidosta tika iekļauta Brandenburgas lidostā kā viens no termināļiem.

2022. gada vasarā Vācijas valdība kompensēja degvielas cenu paaugstināšanos, tāpēc jūnijā, jūlijā un augustā gan vietējie iedzīvotāji, gan tūristi varēja izmantot 9 eiro mēnešbiļeti piepilsētas transportos. Mēs to iegādājāmies lidostā esošajā biļešu aparātā. Pirms tam gan vēl mājās esot, jūtūbē noskatījos vairākus video, kā to izdarīt. Tā kā katra biļete ir personalizēta, uz tās pašam ar pildspalvu jāuzraksta savs vārds un uzvārds. Līdz ar to vienmēr jābūt līdzi arī dokumentam, ko uzrādīt kopā ar šo biļeti. Mums visu piecu dienu laikā metro un vilcienos kontrole negadījās.

Vēl ir iespējams iegādāties Berlin WelcomeCard (www.berlin-welcomecard.de) noteiktam dienu skaitam. Šīs kartes īpašniekam bez sabiedriskā transporta izmantošanas vēl pienākas dažādas atlaides, piemēram, muzejos, kā arī pilsētas karte vai transporta shēmas. Lai no lidostas atbrauktu līdz Berlīnes centram, jāiegādājas Berlin WelcomeCard ABC zonai. Vienam cilvēkam šāda piecu dienu biļete izmaksā 50 eiro. Tas nozīmē, ka mums būtu jāmaksā 200 eiro, taču, izmantojot 9 eiro mēnešbiļeti, mēs ievērojami ietaupījām.

No Brandenburgas lidostas 1-2 termināļa kursē divi vilcieni. Mums derēja S9. Ar to braucām līdz pieturai Warschauer Straße (apmēram 40 minūtes). Tur pārsēdāmies U1 un braucām līdz gala pieturai Uhlandstraße (apmēram 20 minūtes). Vilciens S9 nekursē pārāk bieži. Vismaz rīta pusē tas brauc reizi stundā. Biju iepriekš apskatījusies grafiku, tāpēc paspējām uz vilcienu burtiski dažas minūtes pirms tā izbraukšanas. Kad vilciens sāka kustēties, apjuku, jo sekojošās trīs stacijas neuzrādījās tajā metro shēmā, kuru ielādēju savā telefonā. Aiz gala stacijas Terminal 1-2 seko Waßmannsdorf; Terminal 5; Grünbergallee; Altglienicke (šī pietura jau bija shēmā). Uz pilsētas centru var aizbraukt arī ar citiem sabiedriskajiem transportiem. Kā ērtāk līdz vajadzīgajam galapunktam nokļūt, var apskatīties mājas lapā https://sbahn.berlin/, kur jāievada abu galapunktu nosaukums, vēlamais datums un laiks.

Sabiedriskajos transportos (vismaz vilcienos un metro) jālieto maskas FFP2, taču daudzi brauc ar parastajām medicīnas maskām vai pat bez maskām.

Speciāli izvēlējos viesnīcu tuvu metro stacijai Uhlandstraße (apmēram 150-200m no stacijas), lai smagie koferi nebūtu jāstumj pārāk tālu. Arī centrālā metro un vilcienu stacija Zoologischer Garten atrodas vien 5-7 minūšu attālumā no viesnīcas.

Iepriekš viesnīcu biju pabrīdinājusi, ka atbrauksim pirms reģistrēšanās laika, tāpēc, nolikuši mantas, uzreiz devāmies savās dienas gaitās.

Turpinājums ...

1. lappusē – Bodensee ezers, Montafon kalnu reģions

2. lappusē – Davos un Klosters kalni, Säntis kalns

3. lappusē – Pilsētas (Friedrichshafen, Meersburg, Lindau, Konstanz)

4. lappusē – Pilsētas (Bregenz, Lugano, Vaduz), Mainau sala

5. lappusē – Reinas un Tribergas ūdenskritumi, Dzegužpulksteņu parks, Brīvdabas muzejs

 

 

Ceļojuma plānošana

Dēļ Covid-19 divus gadus visa ģimene nebijām devušies lielajā vasaras ceļojumā, tāpēc 2022. gada sākumā nolēmu pārraut šo ieilgušo mājās sēdēšanas saiti. Visi četri pandēmijas laikā bijām paspējuši jau divas reizes izslimot, tāpēc kovids nelikās vairs tik biedējošs un spēcīgs, lai spētu atturēt no patīkamiem dzīves mirkļiem.

2018. gadā visi četri pavadījām vairākas skaistas dienas Alpu kalnos (ceļojuma aprakstu var izlasīt šeit), tāpēc arī šoreiz nolēmu izvēlēties dabas mīļotājiem domātu “Impro” ceļojumu ar kalnu skatiem – “Viens ezers – četras kalnu zemes”. Ceļojuma apraksts piesaistīja ar to, ka bija plānots pabūt vairākās Alpu kalnu valstīs – Šveicē, Lihtenšteinā, Austrijā un Vācijā, bet tai pat laikā nakšņošana notika vienā viesnīcā Bodensee ezera krastā.

Lidojām no Rīgas līdz Milānai (un otrādi). Līdz Vācijas pilsētai Friedrichshafen, kur bija ieplānota mūsu naktsmītne, ar autobusu bija jābrauc apmēram 340 km. Piecu stundu laikā šķērsojām četru valstu robežas: Itālijas, Šveices, Austrijas, Vācijas.

Tā kā Šveice un Lihtenšteina neietilpst Eiropas Savienībā, norēķināšanās par pirkumiem notiek ar Šveices frankiem, kuru kurss gandrīz sakrīt ar eiro kursu (franks nedaudz vērtīgāks par eiro). Pēc iekšzemes kopprodukta uz vienu cilvēku Šveice skaitās viena no bagātākajām valstīm pasaulē. Interesanti, cik viņi pelna, jo šajās abās valstīs viss ir daudz dārgāks nekā pie mums. Piemēram, Lihtenšteinā par ātrās ēstuves pusdienām četriem cilvēkiem samaksājām apmēram 90 frankus, kas tuvojas 100 eiro (kartupeļi frī + šnicele + dažas kāpostlapas maksāja 19 frankus, bet kola – 4 frankus). Arī mobilo telefonu sakari šeit ir dārgi. No Šveices zvanot uz Latviju, 1 minūte maksā 1 eiro, bet īsziņas nosūtīšana – 28 centi. Lai nebūtu lieku pārsteigumu, saņemot rēķinu, braucot cauri šīm valstīm, slēdzām laukā mobilos datus.

Jārēķinās, ka arī braucieni ar pacēlājiem un trošu vagoniņiem nav no lētajiem. Vienam cilvēkam tie var izmaksāt no 35 līdz 60 eiro (Šveicē 55 franki).

Kalni ir mānīgi. Tajos viena pārgājiena laikā var būt gan saulains, gan lietains. Viens mūsu pārgājiens notika pēc lietainas nakts, kad kalna masīvu rīta agrumā klāja migla. Bija tādas vietas, kur nevarēja redzēt, kas atrodas 20 metrus uz priekšu. Līdz ar to šādā laikā iespējams apmaldīties pat uz pazīstamas takas.

Ejot kalnos, vēlams nodrošināties ar:

1. slēgtiem mitrumizturīgiem apaviem, kam zole ar dziļu protektoru (ideāli, ja ir pārgājiena zābaki ar nelieliem stulmīšiem, lai būtu nostiprinājums pie potītes, jo, staigājot pa akmeņaino taku, jānodrošinās pret potītes izmežģīšanu);

2. mugursomu;

3. jaku vai džemperi;

4. lietus mēteli un/vai plēves apmetni;

5. mobilo telefonu (kaut arī var būt kalni, kur sakari nav iespējami);

6. kalna karti ar taku norādēm;

7. ūdens pudeli;

8. uzkožamo (mēs atklājām, ka, ejot kalnos vasaras karstumā, vislabākais ēdiens ir ābols, jo nesaspiežas mugursomā un tā sula veldzē sausumu mutē;

9. saulesbrilles (it sevišķi saulainā dienā);

10. cepure vai viegls apmetnis uz galvas/pleciem, jo saulainā laikā nenoslēptās ķermeņa daļas var apdegt;

11. saules aizsargkrēms un krēms pēc sauļošanās.

Viesnīcai pretējā ceļa pusē atradās veikals REWE. Lai arī skan nedaudz bomzīgi, bet katru dienu uz veikalā esošo depozīta punktu aiznesu tukšās plastmasas pudeles. Pie mums par vienu pudeli tiek atgriezti 10 centi, bet Vācijā – 25 centi. Vēl šajās valstīs jārēķinās, ka visi veikali svētdienā būs ciet - arī pārtikas. To sapratu, kad kārtējo rītu ar plastmasas pudeļu maisiņu devos uz veikalu, bet tā durvīm priekšā bija aizvilkts metāla žodziņš.

 

Nebūtu korekti attiecībā pret ceļojuma firmu, ja es turpinājumā pārstāstītu visu ceļojuma maršrutu, tāpēc savus iespaidus atrādīšu fotogrāfijās un nelielos komentāros.

Turpinājums ...