5. jūlijs, svētdiena

06.07.2015.

Limbažu Lielezers

Katru gadu vienu vasaras dienu mūsu ģimene velta braucienam uz Limbažu kapiem. Parasti izvēlamies saulainu dienu, lai pēc kapu uzkopšanas varētu izbaudīt nelielu ekskursiju.

Iznomājām laivu un vizinājāmies pa Limbažu Lielezeru. Vīrs un bērni rindas kārtībā airēja, bet es laiskojos, pētot ūdensaugus un putnus. Ūdens ezerā gan netīri zaļš. Laikam zied. Starp dzeltenajām lēpēm (ūdensrozēm) pamanīju zaļas vālītes. Kad atbraucu mājās, internetā sameklēju, ka tās ir glīvenes.

 

Nūģu saldējums?

Diena nebūtu labi pavadīta, ja nenobaudītu saldējumu. Kamēr ēdu, pētīju iepakojumu. Uzmanību piesaistīja garais nosaukums - “Pistāciju un zemesriekstu krējuma saldējums ar halvu, karameli un nugu vafeļu konusā.” Vārdu nugu dzirdēju pirmo reizi, tāpēc nodomāju, ka tā ir drukas kļūda. Iesmējos, ka ēdu nūģu saldējumu. Vīrs izteica versiju, ka tas ir nagu vafeļu saldējums. Vēlāk uzzināju, ka nuga nav nekāda drukas kļūda. Nuga ir salda masa, kas tiek gatavota no cukura, medus, riekstiem un sasmalcinātiem iecukurotiem augļiem.

 

Bīriņu Mežaparks

Braucot no Limbažiem, nevarējām pabraukt garām Bīriņu pilij. Galu galā tur tika filmēts dēla mīļākais seriāls “Ugunsgrēks”. Pat skatoties Nacionālā teātra izrādi “Skroderdienas Silmačos”, viņš visus aktierus sauca “Ugunsgrēka” personāžu vārdos.

Pastaigājām pa Mežaparka takām. Nelielā ūdenstilpnē, kurai pāri pārliecies koka stumbrs, vakara saulē vizēja sarkanīgs ūdens (fotogrāfijā tas nav tik izteiktā krāsā). Nedaudz baisi. Dēls ieteicās, ka uzrāpsies kokā, bet es viņu nedaudz pabiedēju, ka visi, kas kāpuši šajā kokā, ir krituši ūdenī, tāpēc ūdenim asins krāsa.

 

Rāmkalnu rodeļi

Vakarpusē paspējām vēl izbaudīt kamaniņu braucienus pa metāla reni. Protams, ka dēls par mani smējās, jo es uz visiem līkumiem bremzēju.


Ķēpīgais darbiņš

Mums katram ir kāds ne tagad un ne šodien darāms darbiņš, kas pacietīgi gaida savu laimīgo dienu. Tā kā šodien līņāja, man nācās ķerties klāt savam no dienas uz dienu atliktajam darbiņam, tas ir, gada ienākumu deklarācijas pildīšanai. Vispirms iztērēju vairāk kā stundu, šķirojot medicīnas un izglītības čekus. To katru gadu ir ļoti daudz, jo ziņas nododu par sešiem cilvēkiem. Pēc tam devos uz VID biroju. Deklarācijas nepildu elektroniski, jo tādā gadījumā man būtu jāpavada puse dienas, skenējot visus čekus. Katru gadu rindā nostāvu vairākas stundas, tāpēc tam biju gatava arī šoreiz. Vai nu tāpēc, ka pirmdienā strādā līdz 19:00 (pārējās dienās līdz 17:00), vai arī tāpēc, ka ārā lija stiprs lietus, man paveicās. Biju vienīgā. Līdz ar to dokumentus nokārtoju necerēti ātri.

 

Biezpiens

Vakarā ēdu biezpienu un atcerējos, ko pirms dažām dienām teica dēla draugs: “Jūs biezpienu ēdat ar krējumu un sāli, bet mans tētis biezpienu ēd ar ievārījumu.” Man tas šķiet pretīgi, bet saprotu, ka ēšanas paradumi nāk no bērnības. Varbūt mamma mazajam puisēnam nevarēja savādāk iemānīt biezpienu, kā tikai ar ievārījumu. Zinu vēl gadījumus, kad biezpienu ēd apkaisītu ar cukuru. Arī manam vīram ir īpaša biezpienēdiena gatavošanas recepte. Viņš biezpienam klāt pieliek sarkanos sīpolus, tomātus, krējumu un sāli. Neviens cits mūsu ģimenē kaut ko tādu neēd.


Sagadīšanās

Ticējums vēsta – “Ja melns kaķis pārskrien pāri ceļam, gaidāma neveiksme.” Ko man gaidīt, ja vienā dienā pāri ceļam pārskrien trīs dažādi dzīvnieki? No rīta pāri autoceļam pārskrēja vāverīte. Pēcpusdienā uz meža takas (apmēram 1 km no pilsētas!) pastaigājās irbīte. Vakarā pa pagalma zālāju tipināja ezītis. Neticami, bet kaut kā par daudz vienā dienā. Un pie tam pilsētā.

 

Čīkst un kauc

Aizvedu mašīnu uz servisu. Mehāniķim teicu, ka bremzes kauc. Viņš paskaidroja, ka bremzes čīkst, bet riteņi kauc. Ar mani šobrīd ir tāpat kā ar mašīnu. Manī iekšā kaut kas čīkst un kauc. Pēdējos gadus savā profesionālajā darbībā bremzējos un minos tukšgaitā. Tas, kas iepriekšējos gados sagādājis prieku, vairs neinteresē. Vēlos kaut ko mainīt, bet īsti nezinu ko.


Lasītprieks

Aizgāju uz pilsētas bibliotēku, jo nolēmu piedalīties grāmatu vērtēšanas konkursā kā vecāku žūrija. Kopā jāizlasa 5-as piedāvātās grāmatas. Paņēmu pirmo.

 

Zilais lauks

Caurspīdīgs rudzupuķu zilums pārklājis rapšu lauku. Gluži kā debesu atspīdums. Atsauca atmiņā bērnībā redzētos zilos linu laukus autoceļa malā starp Varakļāniem un Viļāniem.


Skaistā Latvija

Braucām uz Latgales laukiem gar Daugavas kreiso krastu (caur Jaunjelgavu). Kārtējo reizi jūsmoju par Latvijas skaistumu.

 

Mirusī upīte

Pastaigājāmies pa vīra bērnības takām – Varakļānu pils parku. Tam cauri tek upīte Kažova (Kažava), kas ir vienīgā ūdenstilpne Varakļānu pilsētas teritorijā un, diemžēl, līdzinās novadgrāvim. Pirms 30 – 40 gadiem Kažova bija ķīmiski piesārņota. Tajā nedzīvoja zivis, un gar krastiem neauga zāle. Izskatās, ka upīte vēl joprojām nav atkopusies.

Stāvot uz tiltiņa, nolēmu Kažovu nofotografēt. Fotoaparāta vāciņu liku kabatā, bet tas izkrita no rokām un, atsities pret tiltiņu, ar punkšķi iekrita upītē. Domāju, ka uz neatgriešanos, bet dēls, lekdams no akmens uz akmeni, vāciņu no upītes izzvejoja.


Emancipētās sievietes

Abas ar vīramāti braucām uz Rēzekni iegādāties televizoru, jo vecais salūza. Vīramāte no sākuma šaubījās, kā mēs bez vīrieša cilvēka varēsim izvēlēties pareizo, jo, viņasprāt, vīrieši par tehniku zina vairāk nekā sievietes. Nomierināju, lai neuztraucas, jo es viena pati esmu braukusi iegādāties divas pilnīgi jaunas mašīnas, tāpēc televizors, salīdzinot ar mašīnu, ir sīka vienība.

Kad bija izstaigāti trīs Rēzeknes veikali, sapratu, ka tīri labi orientējos piedāvāto televizoru klāstā un izprotu visus to parametrus. Vienu fīču gan es iepriekš nezināju, proti, televizori veikalā rāda tik košu un kvalitatīvu attēlu, jo tas ir diskā ierakstīts materiāls, kas speciāli nofilmēts pircēja pievilināšanas nolūkos. Savukārt, kad televizoram pieslēdz televīzijas kanālus, attēla kvalitāte krasi pasliktinās.

Spēja vienpersoniski pieņemt būtisku lēmumu – tā ir stipruma pazīme. Domāju, ka lielākajai daļai sieviešu, iegādājoties tehniku, ir bailes kļūdīties, tāpēc viņas izvēlas vieglāko ceļu, tas ir, atbildību uzvelt stiprajam dzimumam. 

 

Tuvākās nākotnes plāni

Nolēmu, ka no septembra uzsākšu mācības dažādos kursos. Un tas nebūs papīra dēļ.


Kas tā par vasaru?

Gandrīz jūlija vidus, bet ārā līņā un pie tam auksti. Esam atbraukuši ciemos uz laukiem, bet visa diena jāpavada istabā.

 

Tautas deju kolektīvu lielkoncerts

Kopā ar dēlu pa televizoru skatījāmies Skolēnu dziesmu un deju svētku lieluzvedumu Daugavas stadionā “Līdz varavīksnei tikt”. Abi priecājāmies, jo vairākas reizes dejotāju vidū pamanījām dēla labāko draugu.

Protams, ka no lielkoncerta tiek gaidīts nevis katra dejotāja atsevišķais sniegums, bet kopskats. Skatoties pa TV tuvplānus, šķita, ka tāds balagāns vien ir. Diemžēl ne visu deju kopskats bija izdevies. Zinu, ka puišu deja ar šņorēm ir ļoti interesanta, bet kopskatā tā neveidoja nekādus rakstus un tāpēc ne pēc kā neizskatījās. Ļoti patika atveidotie lietus pilieni, it kā irstošais adījums, ritošais kamols, neregulārie krāsainie apļi un, protams, latvju ornamentika ar krāsu maiņu. Bet vislielākā kulminācija, manuprāt, bija garā pupa. Tā bija lieliska! Tikai nesapratu, kāpēc uz koncerta beigām starp dejotājiem parādījās futbolisti? Kāds viņiem sakars ar tautiskumu un varavīksni?

Vēl šķita dīvaini, ka skanēja vairākas viena autora, respektīvi – Kaupera, dziesmas. Vai tiešām viņš ir vienīgais latviešu mūziķis, kura mūzikas pavadījumā var dejot? Un arī šajā koncertā pamanīju latviešu dziesmai raksturīgo – mūziku dzirdēt var, bet vārdus saprast nevar. Vietām tie jāpiedomā pašam.

Vēlāk uzzināju, ka lielkoncerta laikā lijis. Tādā gadījumā cepuri nost bērnu priekšā, jo pa TV neko tādu nevarēja manīt.

 

Mākoņi

Vakarā, kad braucām no Latgales mājup, prātā skanēja E. Veidenbauma dzejas rindas: 

“Kā gulbji balti padebeši iet.

Tiem vēlētos es līdzi tālu skriet…”

 


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko



Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.




pārdomas 

 

Vecāku priekšstati par bērna nākotni bieži vien atšķiras no bērna priekšstatiem par savu nākotni.