Jāņu rīta pirmais pārsteigums

Jāņu rīts iesākās ar šokējošu ziņu – Lielbritānija nobalsojusi par izstāšanos no ES. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka visas pārmaiņas dzīvē ir tikai uz labu. Beidzot varžu dīķī būs iešūpojies ūdens.

 

Jāņu rīta otrais pārsteigums

Kamēr svinējām Līgo vakaru un Jāņus, piedzimuši trusīši. Tagad nezinām, kā dēvēt – par Jāņu vai Brexit bērniem.

 

Ņaudošās zivis

Lai piemājas dīķis neaizaugtu, tajā tika ielaistas zālēdājzivis baltais amūrs. Vakarā, kad visapkārt kluss, var dzirdēt, kā ēdot zāli, tās izdod skaņu, kas līdzinās ņaudēšanai - “Mmmia!”


Divi būri

Dēls pateica, ka pie trušiem esot pamanījis dzīvnieciņu, kas līdzīgs šinšilai – ar īsām austiņām un garu asti. Izrādās, ka būrī tīri labi bija iedzīvojusies žurka. Tā nebēga prom, tāpēc vīrs, uzvilcis darba cimdu, žurku noķēra un, protams, nosita.

Atcerējos, kā dēls pirms dažām dienām stāstīja par drauga mazo brālīti, kurš vārdu putniņš izrunā kā putins. Kad viņi gājuši garām Zoo veikalam, mazais skaļi nobļāvies: “Putins būrītī!” Diez, kā dzīve iegrozīsies šī būra iemītniekam?

 

Lauku darbu eksotika

Pēcpusdien +300C svelmē, kad ārā nebija iespējams ilgstoši uzturēties, gājām uz lauku. Lai labāk izžūtu siens, ar koka grābekļiem to apgriezām uz otru pusi. Bet vakarā, kad sāka jau krēslot, sienu sagrābām un sakrāvām zārdos. Datorizētie un telefonizētie pilsētas bērni līdz spēku izsīkumam izbaudīja lauku darbu eksotiku.


Dāvana

Virtuvē uz grīdas gulēja kaķene. Vīramātei pajautāju, vai kaķene vēl nes peles dāvanā kā agrāk, nolikdama tās uz kāpnēm. Vīramāte atbildēja, ka pēdējo reizi pele tika atnesta pavasarī.

Abas uz 10 minūtēm izgājām laukā no mājas. Kad atgriezāmies, istabā līdzās grīdceliņam gulēja tikko nokosta pele. Vai kaķene mūsu sarunu saprata?

 

Diskomforts

Braucot no laukiem, vienmēr esmu izjutusi diskomfortu par savu ārējo izskatu. Pumpains odu sakosts ķermenis, no pirts mīkstā ūdens izspūruši mati, pēc lauku zemes darbiem nekoptas rokas un kāju pēdas. Tādās dienās brauciena laikā cenšos no mašīnas laukā izkāpt tikai pie mājas ārdurvīm. Žvikt - dzīvoklī un uzreiz dušā.

 

Karstums

Mašīnas termometrs pēcpusdienā rādīja +32,50C.


Pērkona negaiss

Nevaru aizmigt, ja naktī plosās pērkona negaiss. Atvēru vaļā aizkarus un pa logu kā pa lielu TV ekrānu vēroju gaismas uzplaiksnījumus. Izskatījās, it kā kāds ar zibspuldzi bez apstājas fotografētu. Varbūt Dievs taisīja selfijus?

 

Mācību stunda

Piespiedu kārtā saviem bērniem liku noskatīties dokumentālu filmu par atkarībām no mūsdienu tehnoloģijām. Varbūt kaut kas aizķersies. Galvenais, ka šīs stundas laikā viņi nevarēja lietot ne telefonu, ne datoru, ne iPadu.

 

Produktīvā pastaiga

Ap pulksten 21 kopā ar vīru devāmies pastaigāties pa mežu un pie vienas reizes paskatīties, vai neaug sēnes. Salasījām gailenes un sviesta bekas. Paēdam mellenes (trāpījās skābas) un meža zemenes.

Esam gan mēs dīvaiņi. Citi dodas gulēt, bet mēs ejam sēņot. Pie tam es - augstpapēžu basenēs.


Aplauziens

Biju nolēmusi ar riteni apbraukt 20 km apli. Līdzko uzsēdos uz braucamā, sapratu, ka ieceri nāksies atlikt, jo deformēta viena pedāļa metāliskā daļa. Biju ārprātīgi nikna. Pirms Jāņiem riteni iedevu meitas draugam, lai viņš varētu aizbraukt līdz peldvietai. Lūk, kāds rezultāts. Visvairāk biju dusmīga par to, ka puisis pat nebija ieminējies, ka saliecis pedāli neveiksmīgi krītot vai arī nometot riteni zemē uz sāniem. Tas ir tik gļēvi - asti iežmiegt starp kājām un noslēpties, nevis atzīt savu vainu un palīdzēt salabot.


Divatā ar dēlu

Kopā ar dēlu aizvedām uz Rīgu salabot vijoli. Pie vienas reizes aizgājām apskatīt Miervalda Poļa izstādi atrestaurētajā Mākslas muzejā (skatīt vērtējumu šeit). Tā kā dēls jau no mazotnes pieradināts pie dažādiem kultūras pasākumiem, izstādi uztvēra pietiekami nopietni. To, ka bijis sajūsmā, sapratu pēc viena vienīga teikuma: “Nemaz neticas, ka gleznojis latviešu mākslinieks”.

Kad abi esam Rīgā, vienmēr aizbraucam līdz Jūrmalai. Arī šoreiz. Pastaigājāmies pa Jomas ielu, ēdām Narvesenā pirktās karstmaizītes (tā ir mūsu abu Jūrmalas tradīcija) un saldējumu, barojām zvirbuļus, bradājām pa jūru, bet pēc tam atpūtāmies Dzintaru mežaparkā, kur dēls vizinājās ar skūteri, bet es lasīju grāmatu.

Šīs 3 vai 4 kopā pavadītās stundas ar jokiem, puiciskām draiskulībām un mīļumu, kuru viņš, tāpat kā citi pusaudži, ikdienā cenšas slēpt no sabiedrības acīm, man ir ļoti būtiskas (domāju, ka arī viņam), jo jūtu, ka straujiem soļiem tuvojas laiks, kad dēlam vecāki vairs nebūs vajadzīgi.

 

Jauns ritenis

Jau pavasara sākumā biju nolēmusi pirkt jaunu riteni. Esošo lietoju gan es, gan meita, kaut arī sākotnēji tas tika pirkts meitai. Kaut kā atliku no dienas uz dienu, jo mūsu braucieni nekad nepārklājās. Pēc vakardienas nepatīkamā atklājuma, ka ritenis ir salauzts, nolēmu - man beidzot jānopērk pašai savs. Nevēlos ik pēc katra meitas draugu brauciena uz upi, riteni vest uz velo servisu, jo arī pagājušajā gadā pēc šāda draugu brauciena tika sabojāti ātruma pārslēdzēji.

Meita šodien salauzto riteni aizveda uz servisu un labošanu veiks par savu nopelnīto naudu. Varbūt nākamreiz padomās, vai vērts savas lietas dot tik nevērīgiem draugiem. Bet es tiku pie jauna riteņa, kuru vakarā jau iesvētīju 20 km braucienā.


30. jūnijs, ceturtdiena

01.07.2016.

Pēdējā darba diena

Pēdējā darba dienā direktores kabinetā notika metodisko komisiju vadītāju sapulce. Bez tā, ka tika uzdots atvaļinājuma laikā apdomāt nākamajā mācību gadā darāmos darbus, direktore novēlēja labi atpūsties.


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko



Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.




pārdomas 

 

Vecāku priekšstati par bērna nākotni bieži vien atšķiras no bērna priekšstatiem par savu nākotni.