Māņticīgo diena

13. datums piektdienā*, un skolās pēdējais zvans. Ieklausieties māņticīgie – pēdējais(!) zvans.

* Māņticīgie uzskata, ka šī ir šausmu diena. Melnā piektdiena.

Ziedi un asociācijas

Pārspējot rozes un neļķes, no rīta virtuvi piepildīja maiga un neuzbāzīga frēziju smarža. Tās ir dāvanas no vakardienas pēdējā zvana. Lai man piedod jaunieši, kas uzdāvināja koši sarkanās neļķes, bet šie ziedi man uzdzen pretīgas atmiņas par padomju laika demonstrācijām. Nemīlu tos.

Ceriņš zem loga

2000. gadā, kad iegādājāmies dzīvokli, priecājos, ka divgadīgā meita pa logu uz līdzās augošā ceriņa zariem varēs vērot sēdošos putniņus. Tajā gadā 4. stāva kaimiņi ceriņu nozāģēja, atstājot vien zaru stublājus. Visus šos gadus ceriņš auga lēni un mokoši, jo ik pa laikam tika nolīdzināts īsāks. Pagājušajā gadā ceriņš pirmo reizi uzziedēja, bet šogad tā augšējie zari beidzot sasnieguši 2000. gada garumu, tas ir, mūsu 2. stāva palodzi. Meitai jau septiņpadsmit, un putniņus viņa vairs nevēro, bet mēs ar vīru tāpat esam priecīgi, jo atverot logu, var sajust ceriņu smaržu.

Maratons

Līdz pulksten 2 naktī skatījos Eirovīziju, bet jau 4.15 nācās mosties, lai meitu un viņas draudzeni vestu uz Rīgu, jo pirmais vilciens tik agri nebrauc. Abas bija pieteikušās brīvprātīgajam darbam maratona enerģijas punktā. Toreiz piesakoties, viņas nemaz nenojauta, ka darbs būs no pulksten 5 līdz 17, un, ka mājās pārradīsies slapjas, nosalušas un piekusušas.

Sēdēju mīkstā dīvānā, dzēru siltu tēju un pa TV skatījos maratona skrējienu. Laikam tomēr esmu vienpate, jo nav ne mazākās vēlēšanās kopā ar vairākiem tūkstošiem un pie tam lietainā laikā, skriet pēc vienota svilpes pūtiena. Man patīk būt neatkarīgai: kad gribu - tad eju, ko gribu – to daru.

Nepamatoti pārmetumi

Pēdējo divu gadu laikā esmu vairākkārtīgi izjutusi nepamatotus vecāku uzbraucienus attiecībā par vērtējumiem. Šodien pa e-pastu PDF formātā saņēmu 8. klases skolēna interjera zīmējumu un fotogrāfijas paraugu. Tā kā darbs izskatījās pārāk perfekts (varētu pat teikt – profesionāls), fotogrāfiju un zīmējumu izdrukāju uz printera. Tad vienu lapu novietoju virs otras un paskatījos pret gaismu. Gan fotogrāfija, gan zīmējums sakrita. Tā bija 100% kopija.

Uzrakstīju atbildi, ka izlieku vērtējumu 4, bet kā P.S. pierakstīju - “Ceru, ka nākamreiz būsi godīgāks.”

Pēc neilga laika sekoja skolēna mātes atbilde: “…vēlos ar Jums rītdien tikties. Vēlams pieaicināt trešo personu, kas būtu neatkarīga situācijas vērtēšanā. Nepiekrītu Jūsu izteiktiem apvainojumiem pret bērnu…Jums nav pamata noniecināt viņa spēju precīzi ar redzi novērtēt un ar rasēšanas tehniku pārnest vizualizētos objektus uz papīra.”

Un kā ar mani? Vai mātei ir pamats noniecināt manu profesionalitāti, klaji melojot, ka atsūtītais darbs nav fotogrāfijas kopija? Norunāju tikšanos uz trešdienu, jo rīt ir mana brīvdiena, kuru vismazāk vēlos sabojāt, klausoties nepamatotus pārmetumus.

Aukstums

Visu dienu mājās salu. Lai kaut cik sasildītos, ielīdu gultā zem biezas segu kārtas.

Netaisnīgā piekāpšanās

Skolas laikā biju vēlējusies kļūt par juristi. Pēc šodienas tikšanās ar skolēna mammu (juristi), pārliecinājos, ka šī profesija cilvēku padara par sausu vārda kalpu, jo visas sarunas (precīzāk – uzbrukuma) laikā bija jūtama piekasīšanās pie maniem vārdiem, juridisku terminu piesaukšana un biedēšana ar tiesas darbiem. Un tas tikai tāpēc, ka viņas dēls man pa e-pastu atsūtīja zīmējuma plaģiātu, bet es viņam kopā ar vērtējumu aizsūtīju tekstu - “ceru, ka nākamreiz būsi godīgāks.” Ar šiem vārdiem, redz, esmu aizskārusi puiša godu un cieņu.

Mēģināju skaidrot, ka īpašības vārdam godīgs ir 3 salīdzināmās pakāpes: godīgs, godīgāks un visgodīgākais. Spriežot pēc loģikas, es nenoliedzu puiša godīgumu, bet izteicu vēlējumu, ka viņš nākotnē būs vēl godīgāks. Mātei manu pamatojumu laikam sagremot bija par grūtu, jo viņa mauca savu maucamo tik uz priekšu.

Rezultātā, noliedzot savu profesionalitāti un pārkāpjot pāri savai pašcieņai, miera labad man vajadzēja mātei atvainoties par savu izteikumu un pieņemt, ka atsūtītais zīmējums ir viņas dēla, nevis profesionāla interjerista zīmējums. Nožēlojami, bet tā skolotājiem pazemoties un piekāpties nākas diezgan bieži.

Jutos, it kā būtu apmētāta ar dubļiem. Stresa dēļ mājās sastrīdējos arī ar saviem bērniem.

Skumjas

Pēc vakardienas pārdzīvojumiem mana dvēsele skuma. Līdz pusdienlaikam nevēlējos līst laukā no gultas, jo bija pazudusi vēlme kaut ko darīt. Vakarpusē sevi piespiedu izbraukt ar riteni. Mežs dvēseli nomierināja, un prieks pamazām atgriezās.