Prologs. Mūsu ģimenei vairāku gadu garumā izveidojusies jauka tradīcija - vismaz vienu reizi mēnesī visiem kopīgi aiziet uz kini. Kad bērni bija mazi, gājām uz multenēm. Abi ar vīru to darītu vēl joprojām, bet mūsu pusaudžiem iestājies vecums, kurā publiski tiek afišēts, ka multenes domātas sīkajiem. Tā nu mēs mēģinām viens otra interesēm pielāgoties, izvēloties kopīgi skatāmo mākslas filmu. Šoreiz uzticējos vīra gaumei, jo viņš teica, ka zinātniskās fantastikas filma „Starp zvaigznēm” pēc atsauksmēm ir ļoti labi novērtēta. Prologa beigas.

Sākšu ar to, ka man personīgi filma nepatika. Bet gaumes jau ir dažādas, jo vīram un abiem bērniem - patika. Manā skatījumā filmu neglāba pat „sieviešu auditorijas pievilinātājēsma” – visu varenā mīlestība, kurai nav ne laika, ne telpas robežas. Filma bija pārāk izstiepta (gandrīz 3 stundas) un ar garlaicīgiem dialogiem. Sākumposmā, kad kinītī nopirktie saldumi jau bija beigušies, es iemigu. Pēc kādām 15 minūtēm atkal pieslēdzos un sapratu, ka neko svarīgu neesmu izlaidusi.

Var jau uzskatīt, ko tā mājsaimniece vispār sajēdz no zinātniskās fantastikas. Būtu labāk sēdējusi mājās un skatījusies salkanās mīlestības filmas...

Apmēram pirms mēneša cītīgi izlasīju Stīvena Hokinga grāmatu „Īsi par manu vēsturi” (Jāņa Rozes apgāds), kurā viņš apraksta melnā cauruma singularitātes* būtību, kā arī teoriju par ceļošanu laikā (ceļojot pagātnē, dodoties caur tārpejām**). Toreiz gandrīz neko nesapratu, kaut arī dažas lappuses pārlasīju vairākkārtīgi. Filmā „Starp zvaigznēm” šīs teorijas tika apspēlētas vizuāli, tāpēc man kļuva skaidrāks. Varētu pat teikt, ka filma man palīdzēja izprast Stīvena Hokinga grāmatu.

Jāatzīmē vēl vienu filmā pateiktu vērtīgu domu. Citāts aptuveni šāds: „Mums inženieri nav vajadzīgi. Mums vajadzīgi zemnieki, jo cilvēkiem nav ko ēst.” Vai nešķiet, ka šobrīdējā sabiedrība uzņēmusi kursu uz šo pusi? 

* Masīvai zvaigznei ir tik spēcīgs gravitācijas lauks (pievilkšanās spēks), ka gaisma no tā nespēj izlauzties. Izstarotā gaisma no zvaigznes ne cik tālu netiek, jo tiek rauta atpakaļ ar zvaigznes pievilkšanās spēku. Šādi objekti tiek saukti par melnajiem caurumiem. (No Stīvena Hokinga grāmatas.)

Singularitāte ir laiktelpas punkts, kur laikatelpas liekums kļūst bezgalīgs; punkts, kurā blīvums ir bezgalīgs. Dažas teorijas prognozē, ka singularitāte veidojas melnā cauruma centrā, kā arī Visuma beigās vai sākumā. (No vikipēdijas.)

**Tārpejas – hipotētiski laika tuneļi, kas varētu savienot dažādus telpas un laika reģionus. Ieejot vienā tārpejas atverē un izejot ārā pa otru, nonāktu citā vietā un citā laikā. Tārpejas, ja tādas eksistētu, būtu ideālas ceļošanai. No tārpejas varētu aiziet uz otru galaktikas malu un atgriezties atpakaļ uz vakariņām. (No Stīvena Hokinga grāmatas.)

„Кухня” (tulkojumā – „Virtuve”)  ir labākais pēdējos gados uzfilmētais Krievijas seriāls. Augstā līmenī, izcila aktierspēle, gaumīgs, varētu teikt, ka eiropeisks un galvenais – ar labu humora piedevu. Šo seriālu es varētu salīdzināt ar smalki uztamborētu mežģīni. Perfekti līdz pēdējam sīkumam.

Filmas, kas orientētas uz sieviešu auditoriju, parasti neskatās vīrieši, un arī otrādi – vīriešiem domātās filmas sievietes nesaista. „Кухня” ir izņēmums, jo seriāls patiks visiem. Tajā apspēlētas dažādas situācijas: gan darbabiedru savstarpējās attiecības, gan personīgās mīlas lietas. Un galvenais, ka situāciju pasniegšanas veids nav pārspīlēts, kā pieņemts redzēt citos seriālos - „ziepju operās”.

Abi ar vīru internetā filmu „Кухня” uzsākām skatīties pagājušā gada ziemā. Bija reizes, kad vienā rāvienā noskatījāmies pat 5 un 6 sērijas. Nekādi nevarējām atrauties. Tikai miegs mūs spēja salauzt.

Varbūt kāds iebildīs, bet man seriāla pasniegšanas stils nedaudz atgādina „Sekss un lielpilsēta”, kur katras sērijas beigās, pēc attiecīgi izspēlētas situācijas, tiek apkopota kāda dzīves gudrība, pamācība.

Internetā lasīju, ka „Кухня” ir visdārgākais Krievijas seriāls. Vienas sērijas pašizmaksa 200 tūkstoši dolāru. Visus ēdienus gatavo filmēšanas laikā profesionāli pavāri, tāpēc viņi redzami līdzās aktieriem. Vēl zinu, ka aktieri pirms filmēšanās pie pavāriem izgāja speciālus apmācības kursus.

Televīziju skatos ļoti reti – parasti tikai reizi nedēļā, kad gludinu veļu. Vienā tādā reizē uztrāpījos seriāla „Кухня” reklāmai. Tātad to rāda arī kāds no Latvijas kanāliem. Bet, ja ir vēlēšanās seriālu sākt skatīties no sākuma līdz pat šobrīd Krievijas TV kanālos rādītajai sērijai, iesaku pameklēt internetā.

Vispirms par filmas kvalitāti. Pirmkārt, šķita, ka filma uzņemta bez jebkādiem aktieru mēģinājumiem. Tā pilnībā atbilda terminam „spēlfilma”, kas manā skatījumā asociējas ar ātru, paviršu saspēli. Tātad - aktieri sanāca kopā un vienu vienīgu reizi (lai netērētu kinolenti, jo viss maksā bargu naudu), izspēlēja savu lomu. Un kā nu tajā vienīgajā reizē sanāca, tā arī filmu samontēja. Otkārt, jau kurā latviešu filmā klibo skaņa - tad skaļāk, tad klusāk, tad vārdi tiek apēsti. Brīžiem lasīju subtitrus krievu valodā, lai saprastu, kas tiek runāts. Treškārt, filma krāsu ziņā izskatījās pelēcīga. Iespaids, ka filmēts tiek ar tām pašām aparatūrām, ar kurām tas tika darīts pirms desmit un vairāk gadiem.

Par filmas sižetu. Galvenā tēma – skolotājas un skolēna/-u attiecības. Teikšu godīgi – nenoticēju. Pati strādāju skolā, tāpēc varu salīdzināt. Skolēnu uzvedība filmā dažās vietās bija krietni vien pārspīlēta. Noskatoties filmu, man radās jautājums. Vai 30 gadus veca sieviete ir tik stulba (filmā uz tāfeles bija uzrakstīts – „dura”), ka nespēj paredzēt sekas attiecībām ar 18 - 19 gadus vecu jaunieti? Pie tam - savu skolnieku. Vai viņa neiedomājās, ka šīs attiecības ir īslaicīga un bezatbildīga aizraušanās, un tām nav nākotnes? Vai viņa neapzinājās, ka agri vai vēlu viss nāks gaismā? Ja reiz skolotāja tik ļoti vēlējās veidot attiecības ar savu skolnieku, tas bija jādara, kad puisis skolu ir pabeidzis. Vai arī cits variants – skolotājai pirms attiecību uzsākšanas bija jāpamet šī skola, lai abi mīlnieki nekļūtu par baumu objektu un apsmieklu skolēnu, skolotāju un vecāku acīs.

Jaunā Rīgas teātra izrādē „Latviešu mīlestība” arī vienā no situācijām tika parādītas skolotājas un skolēna attiecības. Skolotāja gan ar savu apģērbu, gan izturēšanos izrādīja savu seksualitāti un jaunietis uzķērās. Beigās, kad viņš lūdzās, vai var ar skolotāju pabučoties, šī skolotāja spēja savaldīt savus instinktus. Lai bučošanās nenotiktu, viņa piestūķēja pilnu muti ar bulciņu.