No 5 zirņiem piešķiru

Kaut arī Rūtas Šepetis romāns “Starp pelēkiem toņiem” jau vairākus gadus ir mans favorīts, otro viņas grāmatu “Papīra sapņi” uzreiz pēc izdošanas neiegādājos, jo anotācija uz pēdējā vāka nepārliecināja, ka romāns būs tikpat labs kā pirmais. Pie grāmatas tiku pēc ilgāka laika, kad tā bija nopērkama ar atlaidi. Kā vēlāk izrādījās – mana intuīcija bijusi pareiza.

Iesākumā grāmatu lasīju ar vairāku dienu starplaikiem. Nepametu aiz cieņas pret rakstnieci. Tikai sākot no 92. lappuses, romāns kļuva saistošāks.

Džosija Morēna ir 18 gadus veca jauniete, kuras dzīvi aptumšo mātes sliktā slava, jo “ir lietas, kas neizzūd, lai cik sparīgi censtos no tām atbrīvoties”. Ņūorleānas vietējā bordeļa prostitūta meitu pameta, kad viņa bija tikai 12 gadus veca. Kopš tā laika Džosija mita nelielā istabiņā virs grāmatu veikala. No rītiem viņa uzkopa bordeli, bet pa dienu piestrādāja grāmatu veikalā.

Meitene loloja vairākus sapņus. Viens no tiem - satikt savu tēvu, par kuru neko nezināja. Džosija uz lapiņas, ko glabāja metāla kārbā, pierakstīja potenciālo tēvu vārdus. Starp tiem bija arī Forests Hērns – svešinieks, kurš veikalā iegādājās grāmatas. Viņa viedo teicienu, ka “lēmumi veido mūsu likteni”, Džosija turpmāk pieņēma kā savu dzīves moto.

Tā kā meitene nevēlējās iet mātes pēdās, otrais kvēlākais sapnis bija iegūt labu izglītību un izrauties no šīs pilsētas uz vietu, kur viņu neviens nepazītu. Jaunieti no šķietami utopiskās ieceres nespēja atrunāt neviens, kaut Džosija apzinājās, ka viņa ir “sālīti zemesrieksti, un tie cilvēki tur, austrumos, ir kā smalkas uzkodas pulksten četros… Bet sālītus zemesriekstus nepasniedz uzkodās pulksten četros.”

Visām esošajām Džosijas problēmām pievienojās vēl kāda, proti, pilsētā tika atrasts vīrieša līķis. Šis atgadījums ierāva meiteni kriminālo notikumu virpulī, no kura viņa mēģināja izkļūt bez citu palīdzības, tādā veidā pārliecinoties par sava dzīves moto - “lēmumi veido mūsu likteni” – pareizību.

Citāti

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

Stāsts par 17 gadus vecu jaunieti, kuras ģimene iekļūst smagā auto katastrofā. Diennakts laikā, kamēr Mia atrodas komā, viņai jāpieņem svarīgs lēmums – dzīvot vai mirt. Kā būs, ja viņa izvēlēsies dzīvot? Vai viņa spēs iztikt bez mammas, tēta un mazā brālīša, kas gājuši bojā? Vai viņa izveseļosies pilnībā, vai kļūs par invalīdi? Vai viņa atgūs iepriekšējās čella spēlēšanas prasmes? Vai viņa vēl joprojām tiks gaidīta prestižajā mūzikas skolā? Vai Ādams viņu turpinās mīlēt?... Un ir tikai viens vienīgs jautājums, uz kuru meitene zina skaidru atbildi. Mīlestība pret klasisko mūziku un čellu sekos viņai mūžīgi.

Kā jau pieminēju iepriekš, stāstā atspoguļoti vienas diennakts notikumi. Katra grāmatas nodaļa iesākas ar laikrādi, ko lasot laidu garām un neuztvēru kā kaut ko būtisku. Līdzās liktenīgās dienas notikumiem aprakstītas Mia atmiņas, jo, kamēr viņa atrodas komā, ārpus fiziskā ķermeņa izgājis astrālais ķermenis, kas nespēj neko sajust, bet spēj pārvietoties telpā un domāt.

Visumā stāsts garlaikoja, kaut gan divas vai trīs reizes pa asarai notecēja. Gadījās pāršķirt arī kādu pavirši izlasītu lappusi. Pret interesantām grāmatām parasti tādu necieņu neizrādu.

Visemocionālākās visā stāstā man šķita divas epizodes –  Mia atmiņas, kā viņa pārgrieza brāļa nabassaiti un tas, ko opis iečukstēja ausī, kamēr meitene atradās komā. “…es sapratīšu, ja tu dosies prom. Tas nekas, ka tev jāpamet mūs. Tas nekas, ja tu gribi pārtraukt cīņu.”

Stāstījums likās virspusējs. Līdz pēdējam mirklim neatradu apstiprinājumu tam, ka brālis ir miris. Kas īsti ar viņu noticis, nav zināms, kaut grāmatas sākumā tika pieminēts, ka vests uz slimnīcu. Nepārliecināja abu jauniešu mīlestība, jo šķita, ka katrs dzīvo savā pasaulē. Nenoticēju arī tam, ka 17 gadus veca jauniete ir tik apmāta ar mūzikas instrumenta spēli, ka čellam spēj veltīt diezgan daudz sava laika. Šajā vecumā svarīgākas ir arī citas lietas, ko jāpaspēj ieraudzīt, izbaudīt un apgūt.

P.S. “Šorīt es pamostos, kad plāna, balta sega noklājusi mauriņu mūsu mājas priekšā. Tā nav pat collu bieza, bet šajā Oregonas daļā jau neliela kārtiņa apstādina visu, jo apgabala vienīgais sniega tīrītājs ir aizņemts, tīrot ceļus… Sniega ir pietiekami, lai skolā atceltu mācības… Sniega diena.” Iedomājieties tik, ja Latvijā būtu šāds likums - kā uzsnieg sniegs, tā brīvdiena. Tad ziemā varētu vispār neiet uz skolu:)

No 5 zirņiem piešķiru

Tā kā strādāju skolā, nosaukums “Direktoriene” manu uzmanību piesaistīja jau uzreiz, līdzko grāmatu pirmo reizi ieraudzīju veikala plauktā, taču nopirku to pavisam nesen, kad atlaide iepriekšējo cenu bija samazinājusi par vairāk kā 50%. Un labi vien bija, jo stāsts (romāns?) izrādījās garlaicīgs, kaut arī tēma man diezgan tuva, jo arī mūsu skolas direktore pirms dažiem gadiem pret kolēģiem izturējās līdzīgi.

Tātad - grāmata stāsta par pusmūža sievieti Margaritu, kura ikdienā izdzīvo divas dzīves. Skolā viņa tiek uztverta kā “azbesta vecene”, jo, strādājot par direktori, savās prasībās ir stingra un nepiekāpīga, turpretim mājās viņa ir “pelēkā pele”, kuru pēc sava prāta izrīko vīramāte. Margaritai šī dubultā dzīve noriebusies līdz kaklam, bet nav neviens, kam pastāstīt par savām sajūtām. Viņa ir vientuļa, jo ar vīru sen jau nav nekā kopīga, abas meitas dzīvo Anglijā, draugu arī nav. Vienīgais tuvais cilvēks - māte, pie kuras Margarita, savas aizņemtības dēļ, aizbrauc retu reizi.

Pusi grāmatas notiek mīcīšanās uz vietas. Skola – mājas – skola – mājas… Nekāds interesants pavērsiens. Tikai tad, kad Margarita vasaras brīvlaikā aizbrauc ciemos pie abām meitām uz Angliju, stāsts kļūst raitāks un lasāmāks, kaut arī paredzams. Grāmatas noslēgumā pat nobirdināju asaru, jo piekrītu, ka mammas mīlestība ir nemirstīga pat tad, kad bērns jau pieaudzis.

Galvenais stāstā uzdotais jautājums - vai cilvēks sevi spēj iedrošināt (pārliecināt) pusmūžā visu sākt no gala, ja līdz šim dzīve nav sniegusi gandarījumu? “Vai vispār dzīvei vajag meklēt jēgu? Varbūt vienkārši jādzīvo, jāpriecājas, jāmīl, jāskumst, jāizbauda katra diena, nemeklējot virsuzdevumu, augstāku mērķi? Un kāda nozīme šim mērķim, misijai, ja vistuvākais cilvēks, neviena nemanīts, nomirst savas mājas pagalmā, kamēr otrs meklē kaut kādu nesasniedzamu virsotni?”

No 5 zirņiem piešķiru

Ļoti patika šīs rakstnieces grāmata “Puišu saraksts”, tāpēc nopirku arī “Mēs bijām meļi”. Mani uzrunāja Džona Grīna – “Mūsu zvaigžņu vaina” autora vērtējums uz grāmatas vāka, ka tā ir satraucoša, skaista, asprātīga un absolūti neaizmirstama. Vispirms grāmatu izlasīja meita. Vienā rāvienā. Atlika malā pat mājas darbu gatavošanu nākamās dienas stundām. Pēc tam staigāja pa māju kā ar aukstu ūdeni aplieta un jūsmoja, ka tik savdabīgu grāmatu nekad iepriekš nav lasījusi, un, ka ļoti patikusi. Brīdināja mani, ka nedaudz šizofrēniska.

Grāmata par ļoti turīgu Sinklēru dzimtu, kura ārpasaulei sevi pozicionē kā veiksminiekus, taču ģimenes iekšienē valda izlikšanās, meli un mantkārība, jo visu trīs Sinklēru meitu ģimeņu labklājība atkarīga no tēva finansēm. Mirklī, kad mantas dalīšanas strīdos tiek ievilkta 3. paaudze, tas ir, piecpadsmitgadīgie jaunieši, kuri katru vasaru kopā ar vecākiem pavada uz privātās vectēva salas, viņi nolemj šiem strīdiem pielikt punktu. Taču būdami vēl nepieredzējuši un pie tam alkohola reibumā, jaunieši savu rīcību nepārdomā līdz galam un notiek traģēdija, pēc kuras romāns kļūst noslēpumaināks, mistiskāks un ne tik paredzams.

Tā ir grāmata par jauniešiem. To caurvij bezrūpība, brīvība, nodevība, pirmā mīlestība un četru draudzība “uz mūžu”. Grāmata liks nobirdināt pa kādai atmiņas un žēluma asarai.

Vēl jāpiebilst, ka rakstniece grāmatā aprakstītās situācijas papildināja ar vairākām pasakām par karali un trim princesēm, salīdzinot šos personāžus ar Sinklēru tēvu un viņa trim meitām. Savdabīgi un pamācoši.

Sajūtas, kas radās pēc grāmatas izlasīšanas, mani vajāja vēl dažas dienas. Radās vēlme grāmatu vēlreiz pāršķirstīt, jo uz dažiem jautājumiem tā arī neatradu atbildi.