No 5 zirņiem piešķiru

Pārdzīvojumi, kas saistīti ar attiecībām ģimenē, Meloriju emocionāli sagrāva. Šobrīd viņai 21 gads, un pēc ārstniecības kursa beigām jaunā sieviete jau pusotru gadu nelieto alkoholu un narkotikas. Viņa apzinās, ka “vissmagāk atveseļošanās laikā ir atklāt, ka vairs nevari uzticēties smadzenēm,” tāpēc arī turpmākais, kas ar viņu notiks, balansēs uz realitātes un nerealitātes robežas.

Pārsteiguma kārtā Melorija tiek pieņemta kādā ģimenē par piecus gadus veca puisēna Teda auklīti, un viņai šis darbs patīk. Melorija kļūst par Teda vienīgo draudzeni, kurai tiek uzticēti un dāvāti zīmējumi. Taču drīz vien Melorija pamana, ka bērnišķīgais naivums zīmējumos tiek aizstāts ar nežēlīgu brutalitāti. Viņai rodas bažas, ka kaut kādu svarīgu informāciju caur bērnu cenšas nodot pārdabiski spēki.

Trilleris tiem, kam patīk mistika un spiritisms. Nav īsti manā gaumē, taču, būdama vizuālās mākslas skolotāja, ar interesi aplūkoju zīmējumus. Tie šim daiļdarbam dod pievienoto vērtību.

Grāmatas beigās šķebinošs atrisinājums, kas saistīts ar seksualitātes tēmu. Pabeidzot lasīt grāmatu, pirmais, ko vēlējos noskaidrot, vai autoram ir tradicionāla ģimene un bērni.

No 5 zirņiem piešķiru

Lasot romānu, vietām saskatīju līdzību ar Bridžitu Džounsu (filma “Bridžitas Džounsas dienasgrāmata”) un arī ar sevi. Tas lika pasmaidīt.

Sūzana (45) jau kopš bērnības ierāvusies sevī un māk slēpt emocijas. Viņa sevi asociē ar feministi, jo dzīvo viena pati, ir “tēraudcieta, ar teflona pārklājumu un pilnībā kontrolē visus savas dzīves aspektus.” Sūzana uzskata, ka “feministe nekad labprātīgi nenonāks situācijā, kurā vīrietim ir iespējas viņu sāpināt”, tāpēc, neplānoti paliekot stāvoklī, kā ar nazi nogriež divpadsmit gadus ilgušās attiecības ar Ričardu, jo “attiecības ar pretējā dzimuma pārstāvjiem daudz neatšķiras no suņu apmācības, jābūt stingrai un neatlaidīgai.”

Tai pat laikā, kamēr Sūzana gaida savu pirmdzimto, viņa iesāk tiesas darbus ar brāli Edvardu (43) mammas atstātā testamenta sakarā. Edvards un Sūzana ir gana atšķirīgi, jo viens bērnībā ir mātes mīlēts un lolots, bet otrs – nē. Tas ir arī iemesls, kāpēc abi mūždien kašķējušies. Kaut arī Edvards ir divus gadus jaunāks par māsu, Sūzanas acīs viņš “emocionālās un psiholoģiskās attīstības ziņā atpaliek vismaz par gadiem trīsdesmit.” Viņš ir vājas gribas cilvēks, kas joprojām iestrēdzis pusaudža gados. Savukārt Edvards pārliecināts, ka Sūzana ir “kā melnais caurums, kurā pazūd viss prieks un jautrība.”

Līdz ar Sūzanas ķermeņa aprises pārmaiņām, pārmaiņas notiek arī Sūzanas uzskatos. Viņa sadraudzējas ar kaimiņieni Keitu un brāļa draugu Robu, un pamazām nomet savu ērkšķaino kaktusa “kažociņu”.

Citāti

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

Mēdz teikt, ka par gaumi nestrīdas. Personīgi mani šī grāmata garlaikoja, tāpēc lasīšana stiepās gana ilgi. Neesmu nekāda literatūras speciāliste, bet, manuprāt, rakstības stils un valoda nepārliecina, ka šo romānu rakstījusi pieredzējusi autore. Tāds vidusskolnieces sacerējumiņš 460 lappušu garumā. Vienīgais vērtīgais, ko lasot uzzināju – 19. un 20. gadsimtu mijā Dienvideiropā tika vervēti vīri, lai dotos labākas dzīves meklējumos uz Jaunzēlandi, kur bija iespēja, rokot zemi, meklēt vērtīgos kaurikoku sveķus, kas tika izmantoti linoleja ražošanā. Šie sveķu racēji tika dēvēti par gamdigeriem.

Romāna sižeta pamatā ir stāsts par kādu vieglprātīgu horvātu vīrieti Frano, kas pagājušā gadsimta sākumā sagrozījis galvu trim sievietēm, solot tās precēt. Visām trijām piedzimuši bērni. Viena sieviete dzīvoja Horvātijā, bet pārējās divas – Jaunzēlandē, kurp Frano bija aizbraucis, lai kļūtu par gamdigeru.

Romāna galvenajai varonei Elinorai ir 37 gadi. Pavisam nejauši sieviete uzzina, ka viņu un viņas māti ar pārējo ģimeni nesaista asinsradniecība. Izrādās, ka Elinora ir Frano mazmeita. Elinora nolemj atšķetināt ģimenes noslēpumu, atklājot Frano dzīves ceļu, tāpēc dodas uz Jaunzēlandi, kur satiekas un iepazīstas ar attālajiem radiem. Sava izmeklējuma laikā Elinora atklāj trīs sieviešu dzīves stāstus, kurus vieno mīlestība pret vienu un to pašu vīrieti.

Lai gan romāna darbība pārsvarā norisinās Jaunzēlandē, lasot nespēju iztēloties vidi, kā tur izskatās. Respektīvi, galvā neveidojās filma.

Citāts

“(..) skumjas liek cilvēkam novecot ātrāk. Nepieļaujiet, ka jūs kāds padara tik skumju (..)”.

No 5 zirņiem piešķiru

Grāmatu biju lasījusi krievu valodā pirms apmēram 10 gadiem. Zināju, ka laba, bet neatcerējos sižetu, tāpēc, līdzko grāmatnīcā ieraudzīju tulkojumu latviešu valodā, nopirku, lai izlasītu vēlreiz.

Romāns atklāj divu jaunu sieviešu stāstus, ko vieno viena un tā pati glezna, taču šos stāstus šķir laikaposms - 90 gadi. “(..) reizēm gleznas vēsture ir ne tikai mākslas darba, bet arī ģimenes vēsture, ar visiem tās grēkiem un noslēpumiem.”

1916. gads. Sofija Lefēvra ir mākslinieka sieva, kas kopā ar māsu un brāli saimnieko viesnīcā “Sarkanais gailis.” Viņas vīrs jau divus gadus piedalās Pirmajā pasaules karā, un vienīgais dārgums, kas neļauj izbalēt atmiņām par vīru, ir viņa glezna “Meitene, kuru tu atstāji” ar Sofijas portretu. Taču šī glezna iepatīkas vācu armijas komandantam, kas ik vakaru kopā ar vācu virsniekiem ierodas viesnīcā uz pusdienām. Sofijai nākas pieņem smagu lēmumu.

2006. gads. Pirms četriem gadiem nomiris Līvas Halstonas vīrs – talantīgs arhitekts. Līvas atmiņas par vīru glabā glezna “Meitene, kuru tu atstāji”. Vīrs šo gleznu viņai uzdāvināja medusmēneša ceļojuma laikā. Diemžēl uzrodas mākslinieka mantinieki, kas vēlas gleznu atgūt. Līva pieņem izaicinājumu cīnīties par to.

Romāns iesākās daudzsološi. Lasīju to lidmašīnā, tāpēc vairāku stundu lidojums pagāja nemanīts. Jāatzīst, ka romāna vidusdaļa, kur sākās stāstījums par 2006. gada notikumiem, mani garlaikoja. Varbūt tāpēc, ka to lasīju pa maziem gabaliņiem vairākus vakarus pirms gulētiešanas. Labi uzdzina miegu. Taču apmēram pēc 100 lappusēm intriga atgriezās.

Citāti

Turpinājums ...